Jaundzimušos, kuri pasaulē atsteidzas priekšlaikus, ierasts saukt par mazajām cukurpaciņām, bet jūs kolektīvā viņus uzrunājot citādi.
Par mazajiem cīnītājiem, dažus par veterāniem, jo viņi, mammu mīļoti un mūsu uzraudzīti, uzturas ilgstoši. Kādam nepieciešams īsāks brīdis atspērienam, taču, ja ir runa par tiem bērniņiem, kuri piedzimst ļoti agri, sverot zem vai nedaudz virs kilograma, viņiem sanāk pie mums dzīvoties ilgāk nekā mēnesi, arī pusotru, kamēr sasniegts divu kilogramu svars, un arī citādi bērniņš ir spēcīgāks, iemācījies ēst, orgānu sistēmas nobriedušas, vairs nav vajadzīgs skābekļa atbalsts.
Ir statistika, ka katru gadu Latvijā vismaz 1000 bērniņi piedzimst priekšlaikus un, samazinoties iedzīvotāju skaitam, dzimstības līmenim, šis cipars esot noturīgs.
Pērnajā gadā sanāca rūpēties par 290 priekšlaikus dzimušajiem, pavisam mazie, neiznestie bija 40. Šajā gadā esam palīdzējuši augt 244 bērniem, priekšlaikus dzimušie — 27, bet šogad pie mums ārstējās septiņi dziļi neiznesti bērniņi, tie, kuri piedzima zem 28. gestācijas nedēļas un piedzimstot svēra mazāk vai ap kilogramu. Septiņi šādi bērniņi — tas ir daudz, taču ļoti bieži viņi ir mazi, bet ne tik trausli. Dzīves sākums tad bērnam gan tiešām ir grūts.
Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa pati par sevi skan nopietni.
Tā tas arī ir, jo, ja bērns piedzimst priekšlaikus, viņam ne tikai plaušas, arī smadzenes, gremošanas sistēmas ir nenobriedušas, un kādreiz mums tik jocīgs šķiet vecāku jautājums: bet citādi viņš ir vesels, vai ne? Vecāki redz, ka bērniņam kustas kājiņas, rociņas, bet mēs neko un nekad nedrīkstam prognozēt. Intensīvā terapija — tas tiešām nozīmē, ka bērniņa stāvoklis ir nopietns. Viņš tiek ievietots inkubatorā — tumsā, siltumā, mitrumā, kā tas būtu mammas puncī, lai bērnam ir visas iespējas augt un attīstīties.
DAUDZ LABU DOMU bērniem palīdz augt un attīstīties. Jā, vajag mediķu padomu, zāles, tehnoloģijas, bet jūtam un zinām, ka ar to vien mūsu nodaļā nepietiek, — tā Ilze Eglīte. Jāņa Līgata foto