Tā nav nejaušība, ka satiekamies martā. Pavasara un reizē pārdomu laika tuvums. Kā jūtat martu?
Es domāju par to, ka jāstāsta vēsture, mūsu atmiņas. Ja nevaram izstāstīt par citiem, tad varam runāt par sevi. Zinu, ka ebreju bērniem par holokaustu stāsta bērnudārzos, un mums par savu vēsturi jārunā, par genocīdu pret latviešu tautu jārunā. Zinu, ka šo sāpju aculieciniekus, Sibīrijas bērnus, Sibīrijā dzimušos, ļoti labi uzņem skolās. Patiesas liecības jauniešus interesē. Esmu pārliecināta, ka zināšanas palīdz, lai neesam naivi. Man liekas, ka jau tādi esam, ka 2014. gadā visa pasaule bija kā apjukusi, tik naiva!
DZĪVO LIECINIEKU okupācijai, deportācijām kļūst arvien mazāk, bet daudzu stāsti ir uzklausīti. Tie jānodod nākamajām paaudzēm. «Zināšanas palīdz arī grūtos brīžos,» saka kinorežisore, grāmatu autore Dzintra Geka. Ārijas Romanovskas foto