Kas bija pirmais — futbols vai mūzika?
Vēl mācoties Viesturskolā, es sapratu, ka mans talants visspilgtāk izpaužas mūzikā un sportā — abos priekšmetos man bija teicams novērtējums. Mūzikā šo iedrošinājumu man sniedza skolotājs Ilmārs Lāzo, kurš sajuta, ka man ir dotības, izvirzot dalībai mūzikas olimpiādē, kurā arī uzvarēju. Par to esmu ļoti priecīgs un pateicīgs skolotājam. Ilmārs Lāzo arī iedrošināja, ka es varētu spēlēt kādu metāla pūšamo instrumentu un mācīties mūzikas skolā. Tas arī bija tāds interesants solis manā dzīvē — sāku spēlēt trompeti, nomācījos četrus gadus, bet beidzamajā gadā pārgāju uz trombonu, skolotājs Gunārs Geduševs sajuta, ka nevarēšu sasniegt vajadzīgo līmeni, jo man bija problēmas ar augšējo reģistru. Godīgi runājot, sākumā šī pāreja bija ļoti sāpīga ar asarām acīs, tas bija nenormāls pārdzīvojums, kad pēkšņi vajadzēja mācīties basa atslēgas notis, jo nebiju šādam izaicinājumam gatavs. Tobrīd trombons man galīgi nepatika, un tikai vēlāk ar to atradu kopīgu valodu.
Ievirzījās tā, ka, 9. klasi beidzot, biju izvēles priekšā, ko darīt tālāk — iet mūzikas ceļu vai nopietni pievērsties futbolam, taču dziļi sirdī sajutu, ka gribu būt mūziķis, tāpēc iestājos Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā (AKCMV), kur es tā līdz galam uzsāku savu patstāvīgo dzīvi.
Kas no Cēsu laikiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Tas, ka pretēji daža laba prognozēm nenogāju no ceļa, jo iespējas tusēties bija katru vakaru. Biju izvirzījis sev mērķi apgūt mūziku padziļināti un strādāju tieši šajā izvēlētajā virzienā. Jo, ja ejam vairākos virzienos, mēs nevaram pilnvērtīgi attīstīties, vajadzīga konkrētība ar simt procentu atdevi. Man ļoti patika spēlēt Mareka Auziņa vadītajā Cēsu bigbendā — tā bija vērtīga skola muzicēt kopā ar tādiem profesionāļiem kā saksofonists Zintis Žvarts, bundzinieks Ilvars Manfelds, basists Muravejs. Tāpat man iepatikās muzicēt AKCMV pūtēju orķestrī pie Aivara Radziņa, man patika viņa vadībā Dziesmu svētkos tubu uzspēlēt, bet pats labākais bija tas, ka mums pašiem bija diriģēšanas stundas, kurās stājāmies orķestra priekšā. Vēl ļoti labs izaicinājums bija spēlēt moderno mūziku vijolnieka un komponista Andra Riekstiņa izveidotajā ansamblī, kurā bija divas flautas, klarnete un trombons, — šādam sastāvam Riekstiņš rakstīja speciālu repertuāru.