
Ciemā tūkstotis iedzīvotāju un apmēram 100 sevi vēl sauc par latviešiem. Daži vēlas apgūt latviešu valodu, pāris no viņiem grib repatriēties uz Latviju. Kā jūs raksturotu to vidi, kurā dzīvojāt un strādājāt?
Gribējās tur nosargāt kaut vienu latvieti un latvietību. Jebkurš darbs jādara ar sirdi, ja gribi, lai sanāk. Tas prasa tevi visu, bet – vai nu dari labi, vai nedari nemaz. Tā es domāju. Tur arī tagad vajag skolotāju, kas iesākto turpina. Un iesācēja nebiju es. Šajā vidusskolā latviešu valodu mācīja kopš 1989. gada, un tā kā mācību priekšmets ir iekļauta mācību programmā. Kā izvēles priekšmets, lai varētu mācīties bērni, kas ir latviešu pēcteči, arī krievi, baškīri, ja viņi to vēlas.
Latviešu diaspora Baškīrijā, darbs skolā, latviešu valodas mācīšana nevis te, bet tur. Kā jūs līdz tam nonācāt?
Tur vajadzēja latviešu valodas skolotāju, skolotāju no Latvijas. Es pieteicos.
PATEIKTIES par brīvību, par mājām, par kultūru un savu valodu – tāds ir valmierietes Ilonas Saverasas aicinājums, jo viņa ilgu laiku dzīvojusi valstī, kur vārda brīvība ir tukša skaņa, vien burti uz papīra. Ārijas Romanovskas foto