Jūs Valmieras teātrī iestudējat ne pirmoreiz. Vispirms Blaumaņa «Raudupiete», tad Strindberga «Nāves deja», un kā smejies, nepagāja pat septiņi gadi, kad ķērāties pie Dostojevska «Velniem».
Kad mani aicina strādāt, kā režisors sev jautāju: kāpēc šajā teātrī? Kāpēc tagad? Man ir liels gods, izaicinājums būt klāt Valmieras teātra 100. sezonā. To bijām gaidījuši gan citādu, bet ir labi. Visu laiku bija silta sajūta sirdī par Valmieru, jo pirms tiem gandrīz 10 gadiem, man, jaunam režisoram, Evita (teātra direktore Evita Ašeradena – red.) ļoti uzticējās, deva ar «Raudupieti» lielo zāli. Tas bija brīnišķīgs periods, iepazīšanās ar Valmieras kolektīvu, ar Elīnu Vāni. Atmiņas bija ļoti siltas. Un tagad tā pati Evita mani lenca vairākus gadus (smejas). Mani aicināja darbā, bet strādāju daudz, biju aizņemts. Un tad 100. sezona Valmierai. Mani aicina! Es nevarēju atteikt.
DAUZĪŠANĀS MĀKSLA ir tas teātris mazliet, saka režisors Elmārs Seņkovs, iestudējot paša un skatītāju priekam. Ārijas Romanovskas foto