Mariupolē ir liels sociālās rehabilitācijas centrs «Piligrima Republika», viņš ir tā direktors, vada arī labdarības fondu «Piligrims». Kopā ar saviem un domubiedru audžubērniem nobraucis 17000 kilometru velotūrē apkārt pasaulei, sludinot, ka mūsu pasaulei ir jābūt bez bāreņiem. Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks, sociologs, teologs, arī kapelāns Ukrainas armijā un Labo Pārmaiņu baznīcas priesteris.
Vai zināt, kāpēc jūsu liktenis ir palīdzēt bērniem?
Esmu priesteris, tāpēc varu komentēt: Bībelē Dievs vairākkārt ir pieminēts kā Tēvs bāreņiem. Vēl Jesajas grāmatā ir rakstīts: Jūsu kalpošana, dziesmu dziedāšana un ziedošana… Dievs teicis: nevaru uz to skatīties, jo esat aizmirsuši par bāreni. Sak, kāpēc man dziesmas dziedat, slavējat, ja nerūpējaties par bērnu? Kāpēc nākat pār baznīcas slieksni? Ejiet, pieņemiet bāreni, tad runājiet par taisnīgumu, nāciet, un es jums piedošu jūsu grēkus. Kad man jautā, kāpēc to visu daru, es smejos un saku: lai Dievs piedotu manus grēkus. Taču vēl uzsveru: mums, pieaugušajiem, pasaule ir plaša: ir pieredze, vietas, ko zinām, cilvēki, ko pazīstam, esam grāmatas lasījuši, ceļojuši. Bērna pasaule ir maza: mamma, tētis, varbūt vēl brālis, plīša lācītis, gultiņa. Ja no šīs pasaules pazūd tēvs, tas nav nieks! Tāpēc vīriem saku: nekad nepametiet savus bērnus, neaizveriet durvis! Ar šo sāpi bērni dzīvo visu mūžu. Šī vāts nesadzīst. Ja bērnu pamet māte, tas nozīmē visam beigas, bērna pasaule vienā mirklī sabrūk.
Savām acīm to esat redzējis?
Pats esmu audzis alkoholiķu ģimenē, vecākā māsa nodzērās, mani nevarēja adoptēt, jo vecākiem nebija atņemtas tiesības, bet būtībā es dzīvoju kā bārenis. Man uzradās aizbildnis, kaimiņš, kurš interesējās, kā es dzīvoju, ko daru, kas man padodas. Nodevos sportam, spēlēju šahu. Māte dzen kandžu, bet tu nedzer? — man jautāja. Tas vīrs ļoti ietekmēja manu dzīvi. Kad biju nepaēdis, gāju pie viņa, kad vajadzēja parunāties, arī. Kāpēc 2012. gadā sākām šo pasaules akciju? Visiem bāreņiem, un šeit es domāju arī tos bērnus, kuriem dzīvi vecāki, bet pametuši, atstājuši viņus novārtā, uz ielas, ir jāredz katru rītu īsta mamma un tētis. Man ir vienalga, lai viņi tādi nav uz papīra, bet ir pēc būtības.
GANDRĪZ SVĒTAIS — tā nosaukta dokumentālā filma, kas tapusi Holivudā un stāsta par Gennādija un viņa bioloģisko un pieņemto bērnu dzīvi. Šo bijušo bāreņu acis ir laimīgas, un tāpēc tās mirdz arī priesterim. Jāņa Līgata foto