Nemaz nepateiksi, ka esi jau piecdesmitgadnieks…
Es esmu jauneklis. Pēc sirds jauneklis, tāpēc tā izskatās (smaida).
Kur esi dzimis, kāda ir tava dzīves pieredze?
Esmu no Melburnas. Tur nodzīvoju varbūt pirmos trīsdesmit gadus. Pirmoreiz Latvijā biju 1991. gadā, toreiz bija ziema. Tad 1993. gadā atbraucu Latvijā uz veselu gadu, bija toreiz tāda Saules jostas turneja pa visu pasauli, mums Latvijā bija kādi piecpadsmit koncerti. Es pēc tam vēl kādu laiciņu šeit paliku.
Tad jau tu esi, kā pie mums saka, pašdarbnieks! Dejotājs vai dziedātājs?
Jā, jā, jā! Tagad es dziedu. Es nākamnedēļ (runājāmies 29. jūnijā — G.V.) dziedāšu Rīgā ar diviem Melburnas koriem Dziesmu svētkos.
Kā sauc tavus korus?
Pirmais ir vīru koris Veseris. Jā, tā ir tāda nopietna lieta! Korī esam 24, bet šoreiz dziedās 23. Arī mans jaunākais dēls Edmunds, viņam ir sešpadsmit gadi, dziedās. Vecākajam mūsu dziedātājam ir 62 gadi. Tādi īsti vīri mēs tur esam, varētu teikt, ka mums tāda vīru brālība sanāk.
Un otrs koris?
Tā ir Daina — jauktais koris no Melburnas. Daži no Vesera mēs arī tur dziedam klāt, kopā sanāks kādi 60 dziedātāji.
Mums jau Latvijā arī tāpat notiek, ka piedzied klāt vienā vai otrā korī…
Man lielākais lepnums, ka mans dēls, no ceturtās latviešu paaudzes, jau dzimis Austrālijā, savā sešpadsmit gadu vecumā jau var dziedāt man līdzi latviešu korī!