Cik viegli vai grūti tev atkal kārtējie operas svētki tapuši? Šogad jau 29. reize…
Lai visu dabūtu gatavu, parasti ir trīs neziņas. Pirmā – vai dabūsi to mākslinieku, ko esi sasapņojies, vai tev neiedos kurvīti. Dažreiz viņi it kā piekrīt, taču tai laikā gaida vēl kādu labāku piedāvājumu… Piemēram, 2019. gadā es gaidīju deviņus mēnešus, kamēr dabūju Asmiku Grigorjanu – tobrīd de iure labāko dziedātāju pasaulē. Otrā neziņa – cilvēki jau parasti pērk biļetes tikai pašās beigās. Ja man 100 tūkstoši jāietirgo un vēl mēnesi iepriekš man ir tikai 50 tūkstoši, tur arī var traks palikt! Jo šis nav ne pašvaldības, ne valsts rīkots pasākums, tas ir man privāts pasākums. Kādreiz man bija sponsori, piemēram, SEB banka, bet tagad mani vienaudži no biznesa un bankām ir prom, dažs jau arī viņā saulē, un, ja tev nav šādu paziņu, tad arī tos sponsorus nevar dabūt. Nelaime, ka cilvēki gaida biļetēm pēdējo brīdi, jo viņiem svarīgi – lai nelīst lietus. Piemēram, Jelgavā un Rojā arī brīvdabas estrādēs ir izveidoti kolosāli jumti, tāpat arī Liepājā. Ja Sigulda vēl arī turpmāk ko līdzīgu grib rīkot, tad noteikti jumts ir vajadzīgs!
Un trešā neziņa…
Kāds tajā dienā būs laiks? Man ir tā, ka koncerts var notikt, tur viss ir stabili zem jumta, bet izrādei jau ir cita lieta – ja lietutiņš līst, tad speciāli izveidotajā orķestra bedrē vējš tomēr ienes ūdeni uz vijolēm un čelliem… Tad spēlēt nevar, izrāde jāpārtrauc. Par laimi, man 30 gados tā bijis tikai divreiz, par laimi, tas bija ne ilgāk kā 15 minūtes.
VĒSTURISKS FOTO. Dainis Kalns ar, visticamāk, pēdējo paša rīkoto Siguldas opermūzikas svētku afišu.