Ja tā ņemam, tad INESIS BOĶIS savā mūžā faktiski no meža iznācis ārā tikai epizodiski, tikai līdzcilvēku izvilkts strādāt sabiedrības labā. Tāpēc loģisks ir nesen saņemtais augstākais meža nozares apbalvojums. Zelta čiekuru Inesis Boķis, Latvijas Meža īpašnieku biedrības prezidents ar divdesmit gadu stāžu, saņēma par mūža ieguldījumu. Mežā. Par to arī šodien runāsim.
Tavs darba stāžs apaļos ciparos pusgadsimtu garš. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas pasniedzējs Ogres meža tehnikumā, tad no auditorijas reālā mežā – mežsargs, mežzinis, vēlāk virsmežzinis paša veidotajā Valmieras virsmežniecībā, tad lēciens vispirms vietējā, tad lielajā politikā. Cik vecs biji, kad pirmoreiz pats mežā nonāci?
Mežā nonācu ļoti agri, jo, pirmkārt, mežs man bija sētā. Mēs dzīvojām bijušajā vasarnīcā Ogrē, tādu Ulmaņlaikā vecmāte, kas pieņem bērniņus, bija varējusi atļauties uzbūvēt. Ar lielu dārza platību, un tur vienā stūrī pat mežs bija. Tajā mājā mēs – protams, saspiesti – dzīvojām trīs ģimenes. Tā ka es mežā gāju, tiklīdz iemācījos staigāt. Tur pat sēnes auga! Tā platība, mežu ieskaitot, manuprāt, bija kādi 3000 kvadrātmetri, kam sēta bija apkārt.
Kaut kas taču toreiz tev prātā aizķērās? Ar ko mežs tevi apbūra un vēlāk iesūca sevī?
Pirmkārt jau mans tēvs bija mežinieks. Sākot no kādu desmit gadu vecuma, mēs kopā ar tēvu braucām sēņot, tā centīgi, ārā no Ogres uz lieliem mežiem.
PAŠPORTRETS AR ZELTA ČIEKURU. Inesis Boķis ar balvu par mūža ieguldījumu mežsaimniecībā.