Uz Valmieru atved ilgas pēc laukiem
Esmu augusi mazpilsētā, bet studiju laikā nācās dzīvot Rīgā. Kad pērnā gada pavasarī aizslēdza teju visu, «uz pāris nedēļām» devos pie vecākiem. Mājās bija arī brāļi un māsa, varējām kopā izbraukāt visus iespējamos divriteņu maršrutus apkārtnē. Dzīvojoties svaigā gaisā, arvien dziļāk pārņēma sajūta, ka Rīgā vairs nespēšu atgriezties. Tas gan nešķita reāli. Teju visi draugi bija prom no Rīgas vai kļuvuši ļoti aizņemti savās jaunajās ģimenēs. Kādā skaistā aprīļa dienā sazvanījos ar Valmieras pusē dzīvojošu draudzeni, kas man atklāja jaunu pasauli: ja jau tik ilgi esmu strādājusi attālināti, tad taču varu tā turpināt. Pašai tas vispār nebija ienācis prātā. Sakravāju mantas un devos uz Valmieru, kur Gauja un arī savi cilvēki tuvumā. Upe jo īpaši siltos vasaras rītos ar straumi atnes spēcīgu sajūtu, ka daudz kas ir iespējams.
ELIZABETE MEŽULE. Ditas Svarupas foto