Soli pa solim uz savu uzņēmumu
Kad pa šaurajām kāpnītēm ar fotogrāfi Āriju esam nokāpušas minētajā pagrabiņā – necerēti mājīgā un precēm bagātā veikaliņā, Guntai vispirms atļaujamies pavaicāt, vai tik šīs nelielās tirgotavas dēļ vairāki nama iedzīvotāji nav palikuši bez pagrabiem. Saimniece zināja teikt, ka, projektējot šo namu, tā pagrabā esot bijusi atvēlēta vieta šautuvei. Tā tur arī esot kādu laiku pastāvējusi, līdz 1992. gadā nelielo, tikai 40 kvadrātmetru telpu no pilsētas pašvaldības īrēt sācis kāds uzņēmējs. Gunta par savu nonākšanu šajā vietā atceras:
«Manas darba gaitas sākās Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, kur tikai vienā cehā – operatoros nostrādāju 29 gadus līdz kaitīguma pensijas sasniegšanai un darba attiecību izbeigšanai. Tolaik kāds mans paziņa, sākot īrēt no pašvaldības šo pagrabiņu un ierīkojot tur Latvijas keramiķu produkcijas tirgotavu, piedāvāja man pārdevējas darbu. Nekad dzīvē nedomāju, ka varētu to darīt, bet pamazām vien visu apguvu, paralēli iemācījos arī sapratni par dokumentāciju un uzskaiti. Tad iestājās manas dzīves smagākais laiks – zaudēju dēlu, sākās arī veselības problēmas. Darbu veikalā pārtraucu. Pēc kāda laika pagrabiņa saimnieki aicināja atpakaļ, solot dot lielāku patstāvību. Neko radikālu veikala sortimentā vēl nemainīju, vien keramikai pievienoju traukus, sadzīves priekšmetus. Pienāca pārmaiņas. Lai tirgotos, prasīja kases aparātus.
GUNTA GRASIMOVIČA. Pie ieejas veikaliņā. Ārijas Romanovskas foto