Laikam taču nevar teikt, ka esat dzimusi ar kokli rokās… Kāds bija ceļš līdz šim instrumentam, kur pirmoreiz dzirdējāt kokli skanam?
Bērnībā skatījos multfilmas, vienai no tām — Man vienai māsiņai — mūziku bija radījuši Iļģi. Un es mazliet aizklausījos tajā multfilmā, tajā mūzikā, kur bija arī kokles… Kā bērnam man tas ļoti bija palicis atmiņā, pēc tam es kaut kur meklēju tās skaņas — kur viņas ir? Pamazām man radās iespēja spēlēt kokli, tā apzinātāk es to sāku darīt pusaudža gados, kad tas bija tāds sava veida protests visam apkārtējam. Tobrīd kokle varbūt nebija tik populāra, kā tas ir pēdējos divus trīs gadus, tas toreiz bija ne tik ļoti zināms un plaši pieejams instruments. Nu, tā tas pamazām viss izaudzis un attīstījies.
Jūs spēlējat gan etnogrāfisko, gan elektriski akustisko kokli. Ar ko tās atšķiras? Atvainojos, ja mans jautājums varbūt pavisam bērnišķīgs…
Nē, tieši vietā! Mans pamatinstruments ir 11 stīgu akustiskā Latgales kokle. Tai ir tāds kā spārns, ar to Latgales kokle atšķiras no citu novadu koklēm. Senākos laikos šis kokles spārns kalpoja kā rezonators, kā mikrofons. Pirms vairākiem gadiem man sagribējās, lai kokle kļūtu populārāks instruments, lai varētu tai piesaistīt arī vairāk mana vecuma cilvēkus un lai viņi par to interesētos, pirmā doma bija, ka vajag elektrisko instrumentu. Tā nu manā arsenālā ir divas elektroakustiskās kokles. Tas nozīmē, ka to var izmantot gan kā akustisko instrumentu, gan koklei var pieslēgt elektroniku — pieslēgt skaņas pastiprinātājiem, arī efektu pedāļiem, kā ģitāristi to dara.
Cik kokļu ir jūsu arsenālā?
Pašlaik man ir četras kokles: viena akustiskā, divas elektroakustiskās un vēl arī somu kantele — 15 stīgu instruments, kuru vinnēju konkursā Somijā un kurš būtībā ir ļoti līdzīgs Latgales koklei.
Kurām tautām vēl ir koklei līdzīgi mūzikas instrumenti?
Tuvākie, protams, ir mūsu brāļu tautām — lietuviešiem kankle, igauņiem — kannele. Krievijā Novgorodas reģionā ir gusļi, kas līdzīgi koklei. Ir pat krievu grupas, piemēram, Otava Yo no Sanktpēterburgas, ļoti draudzīgas ar man Latvijā zināmiem tautas mūziķiem, kam arī arsenālā ir latviešu kokles. Man pēdējos gados vairāk iznācis iepazīt Āzijas zemes, tieši Japānu un Ķīnu. Japānā ir koto, kas ir attāli radniecīgs koklei. Japāna vispār ir ārkārtīgi interesanta savā kultūrā, jo viņu galvenā reliģija ir sintoisms, kas piedēvē katrai būtnei dvēseli. Tas ļoti sasaucas ar mitoloģisko domāšanu, kas mums varbūt bijusi pirmskristietības laikā un parādās folklorā vai pasakās, kā mēs attiecamies pret dabu un apkārtējo vidi. Tāda interesanta saikne ar Japānu, sava veida līdzība domāšanā. Arī Ķīnā ir stīgu instruments, ko sauc par gū-džen un ko skaņo piecās skaņās, jo ķīniešu filosofijā pasaule balstās uz pieciem elementiem, no kuriem katram ir sava skaņa. Mums ir pieņemts septiņu skaņu skaņojums, kā, piemēram, klavierēm, bet ķīniešiem ir piecu stīgu skaņojums. Šovasar man bija iespēja gū-džen spēlēt, jāatzīst, es diezgan ar to aizrāvos, un varbūt ar laiku gū-džen uzradīsies arī manā kokļu arsenālā.