Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija šogad atzīmē divdesmitgadi, bet Valmieras SOS ciemats gatavojas lustīgām svinībām augustā, atzīmējot darbības 10 gadus. «Liesmas» uzrunātie SOS vecāki neliedzās, ka viņi Valmieras ciematā sākuši strādāt brīdi pirms tā oficiālās atklāšanas.
«Pirms atklāšanas visam jau bija jāiekustas. Mēs tiešām šeit strādājam kopš pirmās dienas. Kopš uzzināju, ka būs šāda darba iespēja, darīju visu, lai tiktu šajā darbiņā: mācījos un turpinu mācīties, kārtojām testus, braucām uz pārrunām, tad satikām mūsu audžubērnus. Tolaik es biju meklējumos: ko darīšu tad, kad vecais darbs izslīdēs no rokām, kad pašas bērni jau izauguši. Man vienkārši liekas, ka tiku nolikta īstajā vietā, un vilšanās nekad nav bijis. Ir bijis grūti, protams, bet nožēlot nekad,» stāstīja Aiga, bet Oļģerts, jautāts, kā viņš piekritis tik atbildīgam, labam, bet daudz enerģijas paģērošam darbam, atteica: «Pats esmu internātu bērns. Vecāki agri nomira, dzīvoju pie vecmāmiņas. Cik varēja, tik viņa cīnījās. Skolas gadus pavadīju, dzīvojot internātā, tāpēc zinu, kā bērniem ir būt tālu no mājām, no ģimenes. Man nekad nav gribējies būt tam ņēmējam, vienmēr gribējies dot. Šiem bērniem īpaši.»
Izlēma turēties kopā
Sākot strādāt SOS ciematā, arī Aiga un Oļģerts mainīja savu dzīvi. Viņi neslēpj, ka katram aiz muguras bijušas attiecības, bērni izauguši, bet, lemjot par kopīgu darbu, viņi izlēmuši arī par kopīgu dzīvesceļu.
«Iesākumā bija doma, ka ar bērniem strādās tikai SOS mammas. Pirmajam direktoram Vitoldam Krieviņam es vēl smēju: nu, kā tad tā, runci uz ciematu no mājas līdzi drīkst ņemt, bet vīru ne! Un kaut kā tie noteikumi mainījās. Bijuši vairāki pāri, kas ciematā strādājuši, arī tagad strādā, bet mēs laikam visilgāk,» tā Aiga, rādot, ka desmit darba gadi arī tradicionāli novērtēti. Lielajai SOS organizācijai esot tradīcija, ka tiem, kas nostrādājuši tik garu laiku, palīdzot un balstot bērnus, tiek dāvināts īpašs gredzens. Tagad tāds arī Aigas pirkstā. Nez vai viņa tik daudz lepojas ar gredzenu, cik par paveikto. Nē, skaļi par sasniegto viņa nerunā, bet tas ir tāds mammas lepnums, kad iespējams pastāstīt: grūti gāja, bet meitene pabeidza pamatskolu, puisis ir stilīgs un saka, ka viņa sapnis ir kļūt par bundzinieku…
JĀPALAIŽ BĒRNI LIELAJĀ DZĪVĒ, sacīja Aiga Karitone un Oļģerts Krēsliņš, kuri Valmieras SOS ciematā jau 10 gadus strādā kā SOS ģimene. Daži viņu lolotie bērni jau pieauguši, mazākais no ģimenes ir pusaudzis, un vecāki spriež, ka vēl daudzus gadus darīs iesākto. Jāņa Līgata foto