Kā tu nonāci Valmierā?
Tas ir garš stāsts, kā es nonācu Latvijā, bet mēģināšu to izstāstīt īsumā. Esmu no Īrijas, bet mans vīrs ir latvietis, un viņš ir no Valmieras. Man ir divi bērni, bet, pirms viņi piedzima, mēs mazliet dzīvojām Rīgā. Kopīgi ar vīru nolēmām, ka šeit vide būs piemērotāka mūsu ģimenei — mierīgāka un daudz klusāka.
Kā tu satiki savu vīru?
Mēs satikāmies manās mājās. Daudzi latvieši tajā laikā bija Īrijā, viņš bija viens no tiem. Es viņu vienkārši satiku (smejas).
Cik ilgi tu jau dzīvo Latvijā?
Valmierā esmu gandrīz piecus gadus, bet Latvijā tie varētu būt astoņi gadi. Man vajadzētu runāt latviski, bet manas valodas zināšanas nav sevišķi labas. Valmierā būtu noderīgi zināt valsts valodu, bet Rīgā ar to nebija problēmu, jo ļoti daudzi cilvēki runāja angliski. Man patīk latviešu valoda, man šķiet, ka tā ir ļoti skaista.
Bet kāpēc tu neesi apguvusi latviešu valodu?
Es esmu, bet tikai daļēji. Zināšanas esmu apguvusi pašmācības ceļā — klausoties, kā runā citi cilvēki, bet mājās savā ģimenē runāju angliski. Vīra angļu valoda ir ļoti laba, un tā ir gan ātrāk, gan vieglāk komunicēt savā starpā. Visi saprot.
Un kā bērni sazinās, piemēram, bērnudārzā?
Dēlam ir gads un desmit mēneši, viņš runā tikai dažus vārdus gan latviski, gan angliski, bet ne daudz. Manai meitai ir četrarpus gadu. Viņa šobrīd brīvi spēj komunicēt abās valodās. Tas ir ļoti piemīlīgi!
Kādas, tavuprāt, ir galvenās atšķirības starp latviešiem un īriem?
Kad pirmo reizi ierados Latvijā, bija jūtama milzīga atšķirība, piemēram, Īrijā cilvēki ir ļoti draudzīgi. Ieejot veikalā, pārdevēji vienmēr sasveicinās: «Labdien! Kā tev klājas? Ārā ir tik skaista diena!» Saka «lūdzu» un «paldies», un visu pārējo. Latvijā es biju šokēta, jo neviens nerunā, ir jānoliek tikai nauda, un viss, nav nekādas mijiedarbības vai komunikācijas.
SAJŪTAS, kas rodas pēc kārtīga treniņa, Luīzei liek justies laimīgai. Viņa kā trenere savās nodarbībās strādā par visiem 200 procentiem, lai iedvesmotu savas klientes sasniegt viņu mērķus. Foto no personiskā arhīva