Zupas virtuve, dienas centrs, tīrības istabas pakalpojumi… Es tagad mazliet ironizēšu, bet katru dienu mums atgādina, ka dzīvojam valstī ar augošu ekonomiku, ka ienākumi kāpj, ka darba devēji izmisīgi meklē strādājošos. Iespēju gūzma, bet kāpēc tad zupas virtuve vēl pastāv?
Daļā sabiedrības joprojām ir šis viedoklis: kas viņi tādi, kas par cilvēkiem? Daudzbērnu ģimenes? Saražo bērnus, lai tad sabiedrība viņus audzina un baro, kopj. Strādāt vajag iet, tad viss būs! Es gribu sacīt, ka vienmēr dzīvē ir augšup, lejup, un cilvēks tā īsti un nekad jau nezina, kur likt to vienlīdzības zīmi… Ja es būtu šo paļātāju pulkā, tad no manis nekāda vadītāja te nesanāktu. Situācijas ir ļoti dažādas, bet kurš var izsvērt, kā ģimenei mājās iet, kā tam trūcīgajam cilvēkam ar veselību, kāpēc viņš nevar aiziet un strādāt? Vienmēr ir apakšā kāds iemesls, ko varbūt cilvēks nemaz nevēlas tā skaļi uz āru paust. Un, ja viņi atnāk un palīdzība ir vajadzīga, tad uzskatu, ka mūsu pienākums ir to sniegt. Darīt vai nedarīt, atbalstīt vai neatbalstīt, es vispār vairs neapspriežu un īpaši neklausos, ko citi saka.
Tiek tomēr liets vāzē, nevis puķu podā? Zināt to salīdzinājumu, ka, lai cik daudz tu lietu vai pilinātu caurā traukā, tas vienmēr būs tukšs…
Par retu cilvēku var teikt, ka viņam vajadzība bija vienreizēja, akūta un uzreiz viss tapa skaidrs un atrisināts. Ir ģimenes, kurām esam palīdzējuši gadiem, mūsu uzraudzīti un aprūpēti, auguši bērni. Ir pagājuši desmit un vairāk gadi, un tagad ir iespēja novērtēt: cik labi, ka darījām, cik gudri bijām, ka neatgrūdām.
Tās ir ģimenes, kas bija Valmierā, bija mums blakus.
Izstāstīšu pāris patiesus stāstus, ko paši rakstījām, bet tagad tie šķiet kā pasaka ar laimīgām beigām. Pirms pāris nedēļām sev ieplānojām braucienu uz Rīgu. Savam priekam, rudenī, lapkritī. Apskatīt Rīgu, apmeklēt Operu. Braucām biedrības cilvēki, brīvprātīgie, arī citi mūsu palīgi, bērni, kas regulāri apmeklē dienas centru, brauca arī viņu vecāki. Mūsu vidū bija arī tās ģimenes, kas reiz un ilgstoši izmantoja mūsu pakalpojumus, un vai nav jāpriecājas, ka lielais brālis izmaksā Operas apmeklējumu vēl ģimenes skolniekam? Viņiem visiem reiz neklājās viegli, bet lielie bērni jau izmācījušies, strādā. Zinu arī citu ģimeni: pirms vairākiem gadiem kūlās kā pliki pa nātrēm. Mamma viena audzināja bērnus. Jā, varbūt viņai bija sliktākas iemaņas, tobrīd neprata ar mazumiņu iztikt, nolaidās, bet tajā pašā laikā skolotāji pamanīja, cik bērni talantīgi: dejo, labi mācās, piedalās olimpiādēs. Mēs viņus ēdinājām, apģērbām, uzrunājām, iedvesmojām, un tagad ir pagājuši gadi… Lielākie bērni beidz studēt, mazākie – skolu, un mamma ir sakārtojusi savu dzīvi. Arī tā notiek.
«SVARĪGAS IR SARUNAS ar cilvēkiem, un to šeit netrūkst. Pie mums nāk – satiekamies, aprunājamies. Nāk arī ziedotāji, jo vēlas otram palīdzēt. Durvis ver grūtībās nonākušie, un mūsu pienākums un prieks ir palīdzēt,» tā biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» valdes priekšsēdētāja Gaida Pevko. I. Kalniņas foto