
Deja caurvij dzīvi
Dejoju, kopš es sevi atceros. Tautas dejas dejoju kopš trīs gadu vecuma, praktiski kā ikviens latvietis. Sāku «Liesmiņā» pie Liānas Ozoliņas, tad dejoju tautas deju kolektīvā «Gauja». Šosezon aizgāju mācīties uz Rīgu un dejoju «Daiļradē». Kad 7. klasē sāku mācīties Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, sāku dejot mūsdienu dejas. Septītais gads aiziet mūsdienu deju ceļā. Kaut lielākoties esmu pa Rīgu, tāpat dejoju skolas deju kolektīvā «Flash», ar kuru piedalāmies dažādos koncertos un pasākumos. Dejojam visur, kur vajag.
Rada paši sev koncertu
Es vasarā strādāju restorānā «Vecpuisis», cepu picas. Skatījos, ka terasē notiek visādi dziedāšanas pasākumi, bet mēs domājām: kāpēc neviens nedejo? Esam daudz dejotāju Valmierā, bet neviens viņus nepamana. Vasarā visiem rakstīju: ko jūs darāt? negribat padejot? Sapulcēju dejotājus no visas Valmieras – Viestura vidusskolas, Valsts ģimnāzijas, skolu absolventus, arī dejotājus no Kocēniem. Sarunāju ar «Vecpuiša» vadību, ka mums visu atļaus darīt bez maksas, arī gaismotāju. Tā šovasar augustā bija koncerts «mēs esam tepat». Kopā izveidojām uzvedumu, kas bija ārā terasītē. To izdarījām tīri paši sevis dēļ, jo sezonas laikā tika iestudētas daudzas dejas, kas kaut kur bija nodejotas tikai vienu reizi. Es domāju: nav smuki, ka uztaisi horeogrāfiju un tā paliek vairs nedejota. Mēs, dejotāji, savācāmies kopā, izveidojām kaut ko jaunu.
Terasītē ir bruģis. Dejotājiem ar plikām kājām uz bruģa ir, kā ir, tāpēc sarunājām no Valmieras pagasta kultūras namu baleta grīdu. Viss bija par paldies! Koncerta dienā visu paši tīrījām, likām un līmējām.
«DEJOTĀJI pat peļķei pāri lec ar nostieptiem pirkstu galiem,» tā Sintija Skrabe. Foto no personiskā arhīva