Valmierietis LAIMONIS PETRUSEVIČS ir dzīvojis tajos laikos un dzīvo šajos. Kalni bijuši viņa svaigais gaiss tolaik, bet tagad viņš kalnu dažādību un neatkārtojamo dabu rāda citiem. Par bagātu dzīvi, kā tāda iespējama, saruna ar Laimoni, kurš 80 gadu vecumā atkal kāps Pirenejos un Himalajos.
Saka – ja ar kalniem saslimst, tad uz mūžu. Kā jums tas gadījās?
Es dienēju armijā, tas bija padomju laiks, un, tā kā dienēju raķešu poligonā, mēs nedrīkstējām iet uz ciemu, tikties ar cilvēkiem, mēs par daudz zinājām, bet mūs laida dabā, mēs gājām taigā. Tas bija Čitas apgabalā. Un mūs arī pārveda uz citām vietām, esmu dienesta laikā bijis arī Baikonurā, un pārbraucienos es redzēju Baikālu, Sajānus. Kad dienests beidzās, mēs devāmies uz Baikāla ziemeļu galu, un atceros, kā domāju: vai šo vietu, dabu, kalnus vēl kādreiz dzīvē redzēšu?
KALNOS ir labi kopā būt. Laimonis Petrusevičs pērnā gada oktobrī Himalajos kāpa kopā ar grupu un meitu Inesi Karnāti. Arī šoruden viņi būs Nepālā, bet kalnu maršruts jau būs nedaudz cits. Foto no personīgā arhīva