Pirmo reizi iemetis pludiņu ūdenī, Maikls jutis, ka kaut kas uzķēries uz ēsmas. To paziņojis vectēvam, viņš sapratis, ka viņam netic, jo pat opis domājis, ka zēns noķēris kādu akmeni vai ūdenszāli. Minūtes piecas vientuļi cīnoties ar makšķeri, Maikls joprojām bijis pārliecināts, ka notvēris īstu lomu, nevis krāmus. Pēc laba laika izdevies izcelt skaistu zivi. Vectēvs kļuvis tik lepns, ka no somas izvilcis viskija pudeli un mazdēla uzvaru nedaudz atzīmējis. (To izstāstījis, Maikls piebilda: pats gan pudeles saturu nemalkoju, man bija vien 13 gadu.) Iespējams, šeit radās Maikla neatlaidība, ar kuras palīdzību viņam vēlāk izdevās sasniegt daudz.
NOLĒMA TURPINĀT TRADĪCIJAS. Kad desmitgadīgajam Maiklam vaicāts, par ko vēlas kļūt, viņš atbildējis, ka vēlas darīt to pašu, ko tētis — visu laiku makšķerēt. Tolaik Maikls vēl nenojauta, ka makšķerēšana lauksaimniekam bijusi vienīgā iespējamā atpūta. 14 gadu vecumā viņš, pamazām izpratis tēva ikdienas pienākumus, nolēma turpināt ģimenes tradīciju un kļūt par veiksmīgu fermeri — par spīti gaidāmajam smagajam darbam.
VALMIERĀ. Maikls Braiss pie Vecpuišu parka paviljona. Foto no personiskā arhīva