Vispirms vēlos jautāt – kāda jums ir saistība ar Valmieru?
Līdz sāku strādāt Valmieras SOS bērnu ciematā, man īsti nebija nekādas saistības ar Valmieru. Arī ar Latvijas SOS bērnu ciematu asociāciju sadarbība man ir tikai pusotra gada. Tomēr trīs mēnešus oficiāli esmu Valmieras SOS bērnu ciemata direktore, lai gan šeit darbojos apmēram pusgadu. Domāju, ja es savā bērnībā būtu dzīvojusi Valmieras SOS bērnu ciematā, es būtu laimīga un, iespējams, arī veiksmīgāka kā cilvēks. Esmu tas bērns, kas uzaudzis deviņdesmitajos gados, diezgan skarbos apstākļos. Diemžēl tajā laikā arī sociālais dienests nebija pašos augstumos. Mana mamma ir no Latgales, no bērnu nama, līdz ar to es zinu visas tās traumas, ko viņa sev nes līdzi. Tās ir traumas, ko neviens nekad nesadziedēs.
Kā nonācāt sociālajā jomā?
Savā dzīves pirmajā pusē es biju iecerējusi, ka būšu māksliniece. Ļoti daudz laika pavadīju mākslas skolā, mana bērnība un pusaudža gadi bija piepildīti ar zīmēšanu, veidošanu un gleznošanu.
ANITA VAIVODE. Ārijas Romanovskas foto