Anna ir arī pētniece, kas dažādos aspektos vērtējusi sabiedrības toleranci, un nereti nācies atzīt, ka pret atšķirīgo Latvijā izturas skarbi.
Sarunu sākot, teicāt: bēgļi un iecietība — tas nav tik vienkārši, viss nebūs ideāli. Ko ar to domājāt?
Ir jāsaprot, ka viņi nākuši pavisam no citas pasaules daļas, ar citām saknēm. Kas jāpasaka uzreiz un skaidri: šie cilvēki nebūs spējīgi dzīvot un strādāt mūsu sabiedrībā, ja nenāksim viņiem pretim un nepalīdzēsim reāli saprast mūsu kārtību, kultūru, domāšanu. Kaut vai elementārās lietas: kā ir astoņas stundas strādāt. Svarīgi ir viņus neatrunāt no savām tradīcijām, jo ierasti, esot svešumā, gribas vairāk saglabāt savu identitāti, bet ir lietas, ko varam un vajag prasīt: valsts valodas apgūšanu, piemēram, lai varam sarunāties, kārtot darba attiecības, lai cilvēki apzinās, ka, zinot valodu, tiks iekšā mūsu ikdienā. Bet nepārspīlējam: mēs nevaram prasīt, lai viņi kļūst par latviešiem, lai domā kā latvieši.
Pirms pāris gadiem Baltijā šādu pārdomu vispār nebija. Kas notika pērnajā gadā?
Atrāva politiskās slūžas. Pret tā sauktajām trešās pasaules valstīm ilgstoši tika liktas robežas, bet, ja paziņojam: valstis gatavas atvērties, pieņemt, tad sekoja lavīna. Eiropas politika iedrošināja cilvēkus doties ceļā. Ja saka: esam slēgti, sūtīsim atpakaļ, cilvēks ir racionāla būtne, viņš nerīkojas, jo riski ir ļoti augsti, naudas ieguldījumi milzīgi. Cik turienieši iegulda, lai nokļūtu līdz Eiropai, mēs varam tikai iedomāties. Neviens neiekāpj autobusā un mierīgi neatbrauc. Tur ir legāli un nelegāli ceļi izmantoti, ar dokumentu pirkšanu. Tas ir sarežģīti. Pārvadātājiem arī regulās ir uzlikts pienākums pašiem nogādāt cilvēku atpakaļ, ja tas atvestais nespēj ar dokumentiem pierādīt savu izcelsmi. Piemērs no lidostām. Kāpēc prasa, ne vienmēr, bet prasa uzrādīt ID karti arī pie ieejas lidmašīnā? Pārvadātājam ir risks. Ja tevi būs jāved atpakaļ, tad par viņu līdzekļiem. Tā ir vēl viena papildu buferzona, lai netiktu iekšā. Bēgšana nav viegla.
BĒGĻI NEKĻŪS PAR LATVIEŠIEM, nedomās kā latvieši, bet mēs varam prasīt, lai viņi iemācās valsts valodu, mēs varam būt viņu atbalsts, palīdzot vērt durvis uz labāku dzīvi, sacīja Vidzemes Augstskolas pasniedzēja un pētniece Anna Broka. Anta Lūsas foto