
Ja mēs varētu kaut nedaudz ielūkoties tik tālajās jūsu bērnības takās… Kur un kā šis laiks pagāja?
Piedzimu Vecsalacas pagasta Lielpuru mājās. Sākumā bijām četri bērni — visi jau dzima rindiņā, pa gadam, vienīgi Ēriks dzima divi gadi vēlāk. Mana māsiņa apmēram piecpadsmit gadu vecumā nomira ar ātro sirds reimatismu. Togad man jau bija 14 gadu, un liktenis bija lēmis, ka 12. decembrī mums piedzima vēl viens brālītis — Pēterītis. Papīts bija armijā iesaukts, bet tāpēc, ka bērnu tik daudz, viņš tika mājās. Tā īsti mums Lielpuros nepatika, caur radu palīdzību tikām pie zemes gabala 7 kilometrus no Valmieras, kur pagrieziens uz Limbažiem. Tikai drusciņ tur bija aramzeme, pārējais viss celmains un akmeņains. Tāpēc arī tētis tās mājas nosauca par Kaktiņiem, jo meža stūrī bija. Lauzām un spridzinājām akmeņus, pat Rīgas šoseju iesāka būvēt ar Kaktiņu akmeņiem! Vēl pirms Kaktiņiem Kokmuižas pagastā, uz kurieni pārcēlāmies 1927. gadā, dzīvojām Smiltenes pagastā Celmājos. Tādā pavisam mazā mājiņā.
Vai bērnībā nācās daudz strādāt?
Vai! Mēs, visi četri bērni, tikām stipri izmantoti. Kad māsiņa bija nomirusi, mēs četri — Ādolfs, es, Ēriks un Pēteris — augām un visi tikām izkalpināti no bērna kājas. Ganiņos gājām, runguļus stādījām un ravējām… Redz, es esmu tāda sīka, maza, bet kaut kā es to spēju. Tā man tas stiprums iedzīts!
BALLĒJAMIES! Elvīras kundze kopā ar brāli, leģendāro Baltijas jūras pārcēlāju Ēriku Tomsonu kādā ģimenes saietā pirms pāris gadiem. Daigas Siliņas foto