Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijā, tāpat arī augstskolās un zinātniskos institūtos pirmās daļas nav, NATO ģenerāļi un rūpnieciskie spiegi neinteresējas par Latvijas zinātni, tātad skaidrs, ka mēs zāģējam dēļus, taisām desas, bērnu putriņas, bet nekādu pasaules stratēģiskam militāram resoram svarīgu produkciju Latvijā ar zinātnisko intelektuālo potenciālu mēs neražojam. Tas ir jautājums, kuru es gribētu uzdot un kuram es nojaušu atbildi, taču tā jāpamato vairāk ar faktiem, nevis ar nojautām. Daudzas lietas rāda, cik lielā mērā šī mūsu ekonomikas nabas saite ir bijusi saistīta ar VDK telpu, ar pārraudzības, uzraudzības, kontroles un drošības dienestu darbību. Tur arī atbilde, kāpēc jautājums par VDK dokumentu izpēti joprojām bremzējas un droši vien vēl kādu laiku bremzēsies.
Interesanti, ka cilvēki, kuri padomju režīma laikā bija ļoti labi situēti un kuri ļoti labi un komfortabli atradās zinātnes procesos, arī komfortabli sadarbojās ar pirmo daļu Zinātņu akadēmijā. 1992. gadā, paskatoties Eiropas telpā, ieraudzīja: cik forši, ka ir tādas personālās zinātņu akadēmijas! Personālā zinātņu akadēmija ir tādu cilvēku klubs, kurā cits citu izklaidē ar lekcijām par zinātni, cits citu uzmundrina, cits citam piešķir diplomus, Goda rakstus un titulus… Taču — šādam klubam nav nekāda sakara ar valsts ekonomiku!