Kaut arī par aiziešanas iemeslu, 15. aprīli minot par savu pēdējo darba dienu, padomes vadītāja minējusi personiskus motīvus, iespējams, savs iespaids tur tomēr bijis jumtorganizācijai, kas Konkurences padomei joprojām ir Ekonomikas ministrija. Atrašanās tās pārraudzībā īpaši kontekstā ar publisku personu uzraudzību rada zināmā mērā absurdu situāciju: Konkurences padome kā pārraugāma iestāde nonāk interešu konfliktā ar sava pārraudzītāja statusu un lomu tirgū. Tas var būtiski sarežģīt iestādes darbu, tajā skaitā attiecībā uz budžeta piešķiršanu. Ja ņem vērā Ābramas kundzes publiski pausto, ka 2019. gads bijis visgrūtākais no viņas astoņiem šajā amatā pavadītajiem gadiem, tad te laikam varētu vilkt kaut kādas paralēles ar nu jau bijušā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro korekcijām padomes darbā. Publiska zibeņošana starp abām pusēm gan netika novērota, taču tas nenozīmē, ka abu līderu redzējumi sakrita… Starp citu, Ābrama savā amatā pārdzīvoja Nemiro, kuru negaidot noņēma no distances, likvidējot viņam pielaidi valsts noslēpumam.
Ne katrs no vadošu amatu atstājošiem valsts ierēdņiem publiski atskaitās par savu darba cēlienu, bet šis nu ir tāds gadījums. Laikam jau Ābramas kundze uzskata, ka pēctecim atstātais mantojums ir pietiekami ievērības cienīgs. Lai nu ar ko, bet ar iestādes pī-er jeb publicitātes lietām viņas vadības laikā Konkurences padomē tiešām viss bijis kārtībā. Viņas uzstādījums, 2012. gadā stājoties amatā, taču bijis arī «veicināt darbiniekos iniciatīvu, vēlmi uzstāties publiski, ātri reaģēt uz tirgus problēmām un pašiem tās laikus saskatīt. Iziet ārpus iestādes sienām, lai skaidrotu un veidotu konkurences izpratni ikvienam – no skolēna līdz Saeimas deputātam».
No Skaidrītes Ābramas vadībā Konkurences padomē astoņu gadu laikā paveiktā tie košākie cipari: 161 sodīts uzņēmums; naudas sodi piemēroti par 30 miljoniem eiro; 18 miljoni eiro iemaksāti valsts budžetā, tai skaitā pēc tiesvedību beigām; 35 konstatētas uzņēmumu aizliegtas vienošanās, 24 no tām – karteļi; 15 konstatēti uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi; 39 brīdinājuma procedūras par uzņēmumu aizliegtu vienošanos; 126 brīdināti uzņēmumi un fiziskas personas par aizliegtu vienošanos; uzraudzība veikta 106 tirgos… Pietiks. Rēķinot uz samērā nelielo Konkurences padomes kolektīvu, tas noteikti nav slikts rādītājs. Vai varēja vairāk? Droši vien. Pie padomes veiksmēm minama salīdzinoši veiksmīga cīņa pret karteļiem publiskajos iepirkumos, par to saņemot atzinīgu starptautisko vērtējumu kā trešajai aktīvākajai valstij Eiropā, arī pret pašvaldību nepamatotu iesaisti komercdarbībā, taču padomei īsti nesanāca taksometru regulējums lidostā Rīga. Ja ar Konkurences padomes uzvaru beidzās cīņa par veselīgu konkurenci Rīgas atkritumu apsaimniekošanas tirgū, tad to īsti nevar teikt par kopējo biznesa vidi Latvijā, kuru paši tajā spēlētāji atzīst par neveselīgu un bez biznesa kultūras, kur visu spēlē tikai un vienīgi cena! Tādos apstākļos nevar uzbūvēt ilgtermiņa biznesa attiecības, pilnveidot kvalitāti un kvantitāti.
Man īpaši tuva tēma Konkurences padomes sakarā ir CSDD saistība ar tehniskajām skatēm. Cik nopratu no Ābramas kundzes pēdējās darba dienas intervijas Rīta Panorāmā, tad kara cirvis starp padomi un CSDD joprojām nav ar zemi nosegts – laiks rādīs, kā te notikumi attīstīsies…
Lai kā ar cildinājumiem no iekšpuses, ar Konkurences padomes starptautisko vērtējumu viss kārtībā. Pēc starptautiski atzītas OECD metodikas aprēķināts, ka katrs Konkurences padomei piešķirtais budžeta eiro Latvijas sabiedrībai atpakaļ dod 20 reizes lielāku ieguvumu. Vai tas dod cerības uz lielāku padomes finansējumu nākotnē? Tam vienkārši jābūt! Skaidrīte Ābrama: «2020. gadā ES dalībvalstu nacionālajos tiesību aktos, arī Konkurences likumā, jāpārņem t.s. ECN+ direktīva 2019/01. Tā paredz, ka visām ES konkurences iestādēm jābūt nodrošinātām ar nepieciešamajiem rīkiem efektīvai konkurences tiesību piemērošanai. Domājot par šīs direktīvas rašanās iemesliem un mērķiem, vistiešākajā veidā aiz tā visa redzu Latvijas Konkurences padomi, kas ir vistrūcīgākā no visām ES dalībvalstu konkurences iestādēm, bet ar ļoti lielu dūšu.»
Ja Latvija sekos direktīvai, tad Konkurences padomei dūša būs vēl lielāka! Labi būtu to novirzīt patiešām vajadzīgām lietām, jo ne visur vajag konkurenci plikas konkurences pēc.