Viss sākas ar istabas čību…

Tik tālu nu esam nonākuši ar bērnu tiesību ievērošanu! Pareizāk sakot, jau labi sen ar šīm lietām iebraukuši dziļi grāvī. Pat šādos gadījumos laikam nevajadzētu aizmirst, ka demokrātija tomēr nenozīmē visatļautību. Te domāju – no bērna puses. Ja reiz tu vēl esi savā dzīvē vien divpadsmit gadus (konkrētajā gadījumā) nolauzis, tad tev būs savu tēvu un māti klausīt! Ne tikai miskasti pēc pirmā lūguma iznest, bet arī traukus nomazgāt, (vismaz) savu istabu izsūkt ar putekļu sūcēju un izmētātās mantas sakārtot… Nav dzirdēts, ka pēc šādiem nelieliem fiziskiem pūliņiem kāds sīkais būtu morāli vai fiziski sakritis čupā, toties bērnam jau mazos gados rastos fundamentāla atziņa par lietu kārtību visai atlikušajai dzīvei – proti, līdz pat pašai pēdējai stundiņai biežāk nāksies darīt tās lietas, kuras mazāk patīk, tās tīkamās būs krietni ierobežotā skaitā. Tāpēc lūpas uzmešana par lūgumu iznest miskasti, pēcāk durvju demonstratīva dauzīšana un policijas izsaukšana, kā tas Dreiliņos gadījies 30. decembrī, norāda vien to, ka mūsu vidū aug kārtējais izlaidenis, kuram turpmākajā dzīvē pie visām likstām būs vainīga visa apkārtējā pasaule, tikai ne viņš pats…