No tādiem politiķiem, kāds ir Valsts prezidents Levita kungs, līdzšinējā politiskā elite baidījās. Allaž ievēlēja sev ērtākos, paklausīgākos, diemžēl nevarīgākos. Es ar patiku un optimismu vēroju tautas reakciju Egila Levita kandidatūras apspriešanā un jo īpaši pēc ievēlēšanas – prezidenta inaugurācijas laikā notikušajā. Nudien likās, ka latviešu tautā atkal atgūta elpa, aizrautība un cerības, pat ticība nākotnei, kas strāvoja Atmodas pirmajos gados. Toreiz taču gribējām, bijām gatavi izmēzt 50 okupācijas gados sakrātos mēslus, ar ko bija pilni ik stūri un vēl vairāk…galvas. Un nu atkal tieši uz to aicināja jaunais Prezidents. Bija, jā bija vēl viens otrs, kas reiz aicināja slaucīt grīdas un kaut ko arī mēzt. Piemēram, Šķēles kungs, kad atradās premjera krēslā. Diemžēl, viņš pilnus pieslaucīja, pat piemēza, savus banku kontus.
Nu Levita kunga aicinājums vieš jaunas cerības. Vai tās piepildīsies? Prezidents ar pirmajām darba dienām ķēries pie mudināšanas veikt neatliekamos, ieilgušos nepadarītos darbus. Faktiski tos, ko bija jāveic valdībai, ministriem, visām valsts struktūrvienībām. Vēl precīzāk – visiem minētajiem, arī sabiedrībai, mums ikvienam, visos iepriekšējos trīsdesmit neatkarības gados. Šoreiz uzsvēršu īpaši svarīgo, kas līdz šim, izņemot Atmodas gadus, nav kustināts gandrīz nemaz – tautas identitātes, latviskuma, morāles, pašapziņas un gara stiprināšana, pat atjaunošana. Vērtības, kas šajos gados pabalējušas, pat piemirstas un izkaisītas vējā. Par to taču īpaši runāja jaunais Prezidents.
Kā to atgūt? Vispirms, protams, mums latviešiem. Jā, jā – mums! Svešajiem, šeit samigrējušajiem, jāiekļaujas latviskumā, valsts identitātē. Nevis vēl aizvien baroties ar kokteiļveidīgu puspadomju, puskrievisku ideoloģiju, ko potē Maskava. Lai tā notiktu, mums, latviešiem, jāizmet no prātiem, izjūtām padomju laikā iepotēto padevību, samierināšanos ar notikušo. Mums jāapzinās latviešu kā nācijas apdraudējums trakajā, nenovēršamajā globalizācijas laikmetā. Un necerēsim uz brīnumu. Viens cilvēks, tāpat kā viena bezdelīga, pavasari neatnesīs. To pavasari, ko aizsākām ar tik grandiozu sajūsmu un cerībām pirms trīsdesmit gadiem. To varam atnest vienīgi katrs atsevišķi un tikai tad, ja katra atsevišķa darbs saplūdīs visu kopīgajā. Uzskatīsim, ka šīs laiks atkal ir kā tāds atspēriena vai sākuma punkts. Bet tad ir jāapjauš, jāizanalizē un jāsaprot, ka līdz šim esam briduši, vai attiecīgu spēku vadīti, klīduši kā ezīši miglā. Ja to nesapratīsim, uz labākiem laikiem varam necerēt. Ja būs šī izpratne, būs arī ekonomisks uzplaukums, labklājība. Es atgādināšu to garīgo pacēlumu, kas deva paātrinājumu, kas nesa labklājību pirmajos divdesmit Latvijas pastāvēšanas gados.
Bet nu viens būtisks teikums no jaunā Prezidenta Egila Levita sacītā dienā, kad parlaments nobalsoja par viņa iecelšanu šajā augstajā amatā: «Es būšu visas tautas prezidents.» Pie tā pakavēšos sīkāk. Skaisti, protams, skan – visas tautas prezidents. Bet ielūkosimies zināmos, neapstrīdamos faktos. Padomā, lasītāj! Kā Levita kungs var būt prezidents tiem 23 tūkstošiem 1994. gadā atvaļināto Krievijas virsnieku, kuri pēc tanku aizvākšanas palika Latvijā? Ar ģimenēm trīs un pat četrreiz vairāk. Bet atvaļinātie virsnieki uz Latviju brauca visus 50 okupācijas gadus. Viņu prezidents neapšaubāmi ir Putins. Viņš viņus speciāli aplaimojis ar dāsnām pensijām, lai tik šie paliek Latvijā. Kā Levita kungs var būt prezidents vismaz 60 tūkstošiem Krievijas pilsoņiem Latvijā? Arī viņu prezidents ir Putins. Bet kā ir ar vairāk nekā 200 tūkstošiem nepilsoņu, kuri pat pēc likuma ir kā gājputni? Ar speciālām pasēm. Ceļošanai. Aizceļošanai. Būt par Latvijas pilsoņiem viņi negrib. Kā Levita kungs var būt prezidents (ja arī grib!) Ždanokas vadītās Krievu savienības vēlētājiem, izteikti pretvalstiskiem? Bet milzīgajam ušakoviešu pulkam? Pieļauju,ka Levita kungs varētu mēģināt būt Prezidents tiem gandrīz 300 tūkstošiem Latvijas pilsonību ieguvušajiem, kuri arī krievu valodai pieprasīja valsts valodas statusu. Pavērtējiet nu! Kāda aina paveras, ja šādi palūkojamies uz minētajiem cilvēkiem? Bēdīga. Gaužam bēdīga! Ar manis pieminēto kategoriju cilvēkiem nekad atklāti nav runājis neviens Latvijas prezidents, neviens valdības vadītājs. Šie cilvēki diemžēl aizvien slimo ar uzvarētāju sindromu, kuriem pienākas privilēģijas.
Pāris faktu no ikdienas. Nesen iegriezos Valmieras Mego veikalā. Kāda sieviete krievu mēlē lamāja atbildīgu veikala darbinieci. Draudēja sūdzēties. Kas zin – Ždanokai, Ušakovam vai pašam Putinam? Prezidenta inaugurācijas dienā televīzijas žurnālisti intervēja cilvēkus Levita kunga pieminētajā Indrā. Tur nezina ne to, kas ir Latvijas prezidents, ne to, kas vispār notiek valstī. Tā vien liekas, ka nezina, vai Indra maz ir Latvijā. Šķiet, ka viņus tas nemaz neinteresē, viņi te dzīvo kā Krievijā un, protams, runā tikai krieviski. Vai Levita kungs ķersies pie šī mūra, kas atdala divas dažādas pasaules Latvijā, drupināšanas? Bet varbūt to sākt tā: ar mums ikvienu, ar manis pieminēto Mego darbinieci. Runāt tikai latviski. Lai beidzot gan Indrā, Rīgā, gan Jūrmalā, gan Daugavpilī un Rēzeknē visi saprastu, ka te ir un būs Latvija.