Zvēresta/svinīgā solījuma* došana atkal dažiem deputātiem kļuva par sengaidīto iespēju izrādīt savu lokālpatriotismu. Tik vien oriģinalitātes, ka blakus jau ierastajām latgaļu izloksnēm pirmo reizi skanēja arī ziemeļkurzemnieku «ventiņ’ mēl’». Savukārt valodniecei Janīnai Kursītei-Pakulei (Nacionālā apvienība) radās izdevība atgādināt savu nevaldāmo erudīciju. Viņas zvērests, nodots līvu valodā, bija pavisam pašmērķīgs, jo šai latviešos izšķīdušajai somugru cilmes tautai – neraugoties uz tās konstitucionālo statusu – diez vai vairs ir vērā ņemams «elektorālais resurss».
Gluži kā gaisgrābslīgais Juris Viļums iepriekšējā sasaukumā, šie ļaudis jutās vienā rāvienā tikuši pie varena politiskā kapitāla – naivi ticot, ka dzimtās puses ļaudis šo «uzdrīkstēšanos» noteikti atcerēsies arī pēc četriem gadiem. Var pat gadīties, ka ar to vien – vai vēl kādām citām ārišķībām – šo lokālpatriotu vārdi tā arī paliks parlamenta annālēs.