Saruna izvērtās par mīlestību un atvērtu sirdi. Dot tu vari, pat ja šķietami nav no kā.
Reiz, pavisam grūtā brīdī esot, sev vaicāju, vai var būt tā, ka esmu aizmirsta? Toreiz mans lēmums bija tūliņ celties no dubļiem un doties meklēt tos, kam ir grūtāk… un es atradu…
«Nesatraucies par rītdienu, rītdiena parūpēsies pati par sevi» – šī frāze manā prātā un sirdī bija iespiedusies bērnībā un uz palikšanu.
Vai var būt labs bez slikta? Vai var būt pareizs bez nepareiza?
Vai brīnišķīgs zieds var izaugt bez mēslojuma? Sēkla zemē atrodas tikai tik ilgi, kamēr tā ierauga gaismu, un tad mazs zaļš pavediens tiecas arvien augstāk pretī gaismai, līdz kļūst par brīnumskaistu ziedu.
Caur došanu no sirds, bez vēlmes gūt atpakaļ notiek sirds atvēršana.
Ne jau pamācīšana ir visnepieciešamākais līdzcilvēkam un cilvēka dabai, bet līdzās būšana, klātesamība. Nav vajadzības tik daudz komentēt, vienkārši saki: «Es esmu tev līdzās!»
Cilvēka daba ir mācīties un augt no savas augsnes.
Vērtīgākais, ko vari dot otram, ir atklāsme, ka viņš nav viens. Pateicība ir vēl viens rīks, kas atvērs ne vien tavu sirdi, bet arī otra, ja tā būs patiesa. Pateicība ir kā zīda spalva, kas noglāsta otra sirdi. Pasaki otram skaļi: «Cik labi, ka tu esi… vienalga vai tā ir skolotāja, draugs, mīļais, bērni, sētniece, vai veikala pārdevēja.
Izkaisi labās sēklas pasaulei!