Vai PVN maisam gals parauts vaļā?

Politikas dzirnas maļ tik lēni… Lauksaimnieki jau pirms gada vērsās ar šādu ierosinājumu pie finanšu ministres. Mūsu dārzkopjus ļoti ietekmē Polijas konkurentu izaudzētā produkcija — īpaši tāpēc, ka Kremlis, lai sodītu Varšavu par tās atlantisko entuziasmu, tīši ieviesa liegumu Krievijā ievest poļu ābolus un citus augļus.
Ja risinājums būs valsts kasei ne pārāk postošs (prognozē, ka likmes maiņa valsts budžeta ieņēmumus samazinās par sešiem miljoniem ik gadu), zemkopji cer, ka valdība sadūšosies noteikt zemāku likmi arī maizei vai pienam. Tiesa, dažus deputātus māc bažas, ka šī ierosme nav izstrādāta pietiekami viltīgi, jo samazinātā likme jāpiemēro arī poļu vai leišu svaigajai produkcijai. Valsts nedrīkst klaji aizsargāt savus ražotājus no koptirgus sāncenšiem.
Daudzās ES valstīs PVN pārtikai ir uzkrītoši mazāks (piemēram, Vācijā ir 7 procentu likme, Luksemburgā — 3, Lielbritānijā vispār nulle). Likmi mēdz arī dažādot: veselīga uztura pamatproduktiem tā būs minimāla, toties limonādēm, saldumiem, čipsiem vai ātrajām uzkodām — pilna. Brisele atļauj ES dalībvalstīm pašām ne-/noteikt samazinātu PVN likmi pārtikas produktiem — izņemot reibinošās dziras.
Ilgus gadus šķita dīvaini, ka bagātās ES dalībvalstis rūpējas, lai to iedzīvotājiem dienišķā maize būtu lētāka, savukārt visnabadzīgākās — Baltijas valstis un Bulgārija (tiesa, arī turīgā Dānija) — gādā par savu nodokļu maksātāju figūru slaidumu.