Tagad, noraugoties uz viņa prezidentūru, ir saprotams, kāpēc vilšanās un nemīlestība bija neizbēgama. Publikas cerības ap Trešās atmodas dižgaru bija saskrūvētas tik augstu, ka reālajam Levitam vienkārši nebija nekādu iespēju tās kaut cik piepildīt. Kaut cilvēks patiesi centās un tiešām darījis mums daudz laba.
Protams, valsts galva pats arī nebija bez vainas. Uzvaras skurbulī viņš paļāvās – tāpat kā staltie priekšteči Valdis Zatlers un Raimonds Vējonis – uz tautas automātisku mīlestību pret savu «ķēniņu». Eiropas mēroga figūrai tādi provinciāla galma sadzīves tikumi izskatījās pagalam prasti. Atjēga nāca nedaudz par vēlu, kad Levits jau bija kļuvis smieklīgs.