Visapkārt dzirdami kunkstieni, žēlabas un nopūtas, taču «dakšu vicinātājus» joprojām neredz. Tāpēc arī valdības vēstījumi tiek braši ieturēti toņkārtā «Pašaizliedzīgie mēs, nepateicīgā tauta». Rādās, ka lepnība jau iezīdusies politiķos, īpaši zaļoksnajos, tik dziļi, ka vairs pat nebūs vispār izdabūjama ārā.
Veselības ministre Ilze Viņķele pavisam varonīgi sludina, ka bez nodokļu celšanas neiztiks – izrādās, pārāk daudz tautai makā paliek naudas! Vai tikai to nenodzers un nenopīpēs? LTV ekrānā pikti vaibstās bordānietis Krišjānis Feldmans: šis vispār esot sanācis tikai algu celšanas budžets, nevis iecerētais valsts attīstības budžets. Kā rādās, ne viņam vienam Jēkabielā šķiet, ka Latvijas attīstība ir viegli nošķirama no tās patieso attīstītāju (ne)labklājības.