Es šajās slejās pirms kādiem gadiem pārmetu toreizējam pilsētas galvam nepraktisku saistīšanos ar Vienotību, nevis zaļzemniekiem. Viņš, tāda pati «oranžā lauska» kā Māris Kučinskis, ZZS frakcijā iederētos krietni vien organiskāk nekā madame Āboltiņas lišķu galmā. Arī Valmierai, kā man toreiz šķita, no tādām «laulībām» būtu lielāka atdeve. Skaidrs, ka jums tagad no manis ir velti sagaidīt roku lauzīšanu un šausmināšanos par Boķa amoralitāti.
Īsts, profesionāls politiķis ir tikai tāds, kurš ir saņēmis savu mandātu atkārtoti, — tad, kad vēlētāji spriež par viņa veiktajiem darbiem, ne tikai par solījumiem un frizūru. Jebkuras ievēlētas amatpersonas darbā pats galvenais uzdevums ir panākt atkalievēlēšanu. Viss pārējais — rūpes par dzimtenes uzplaukumu un tautas laimi, vēlētāju iegribu apmierināšana, stingra stāja sarunās ar Briseli utt. — ir tikai līdzekļi svarīgākā mērķa sasniegšanai.
Pats Vinstons Čērčils, valstsvīra etalons, «apmeta kažoku», turklāt pat divas reizes (pēc divdesmit gadiem liberāļu rindās 1924. gadā atgriežoties «dzimtajā» konservatīvo partijā). To atceroties, ko gan mēs īsti varam pārmest rāmam un ambīcijās mērenam valmierietim?