Daudzi joprojām neko nezina par šo Balkānu valsti, kas otrreiz radās 1991. gadā, sabrūkot Dienvidslāvijai (bet 1941. gadā tai pirmo reizi valstiskumu uzdāvāja Musolīni un Hitlers). Citiem tā vienkārši ir krietni lētāka alternatīva Itālijai, ja sagribas paplunčāties Adrijas jūrā. Vienalga, kāds būs svētdien rīkotā finālmača rezultāts, Horvātija jau ar šo panākumu ir ierakstījusi sevi ne tikai globālā sporta vēsturē.
Mums lieku reizi tika atgādināts ne tikai tas, ka «bumba ir apaļa» visiem, kas to spārda. Arī tas, ka lielāks iedzīvotāju skaits un bagātas izrakteņu rezerves vai kodolarsenāls, augstāks iekšzemes kopprodukts «uz galviņu» vai naudas apgrozījums nacionālajā futbola līgā nepadara kādu valsti varenāku, dižāku, cildenāku un, vēl jo mazāk, tiesīgāku uzvarēt. Diemžēl bieži vien par to pie mums tiek nevajadzīgi aizmirsts, jo «neej ar stipru plēsties» — piemēram, kad nedarbos pie Brīvības pieminekļa vai uz Vecrīgas bruģa tiek pieķerts kārtējais lielvalsts «čurists»… Vai tad, kad ir jāmeklē attaisnojumi, ja mūsu hokeja valstsvienībai dalība pasaules čempionātā sanāca pārāk saraustīta, vai tad, ja uz Briseli nosūtītā delegācija nosēdējusi pie galda, muti vaļā nepavērusi…