Ir bažas un dažādi viedokļi par pieņemtajiem grozījumiem likumā «Par valsts sociālo apdrošināšanu». Likuma grozījumi paredz, ka no 2017. gada darba devējiem būs pienākums gadījumos, kad darbinieku aprēķinātais obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu objekts ir mazāks par 3/4 no minimālās mēneša darba algas (ar likumā noteiktajiem izņēmumiem), no saviem līdzekļiem iemaksāt starpību līdz minimālajam iemaksu objektam (3/4 no minimālās mēneša darba algas).
Stājoties spēkā šīm likuma normām, paredzams, ka mazo un vidējo uzņēmumu preču un pakalpojumu pašizmaksa pieaugs, mazināsies konkurētspēja, tiks iznīcināts liels skaits biedrību un nodibinājumu Latvijā, organizāciju pastāvēšana būs apdraudēta neadekvāti pieaugušā nodokļu apjoma dēļ. Tiks apdraudētas nozares, kurās darbinieki biežāk tiek nodarbināti uz nepilnu laiku, piemēram, ēdināšanas pakalpojumi, mazie ražotāji, uzkopšanas pakalpojumi, sociālā aprūpe u.tml., jo īpaši reģionos, kur iedzīvotāju blīvums ir neliels un līdz ar to pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem neļauj nodarbināt pilnas slodzes darbiniekus. Paredzams, ka palielināsies bezdarbs un/vai nelegālā nodarbinātība, jo uzņēmēji, nespējot nopelnīt faktiskajam papildu nodokļu slogam, būs spiesti atlaist darbiniekus, kas strādā mazāk par 3/4 darba laika, tai skaitā NVO piesaistītos speciālistus, kuri strādā nelielu stundu skaitu. Līdz ar to var rasties administratīvas problēmas ES fondu apguvē, pieaugs nodokļu maksātāju — darba devēju administratīvie izdevumi, pieaugot grāmatvežu darba apjomam un pielāgojot grāmatvedības programmas.
Nevalstiskās organizācijas ir sagatavojušas atklātas vēstules valsts augstākajām amatpersonām un Saeimas komisijām ar sagaidāmo problēmu uzskaitījumu un viedokli, kādēļ šie grozījumi nesasniegs plānoto mērķi — uzlabot personu sociālo nodrošinājumu. Grozījumu rezultātā paredzams, ka darba devēji būs spiesti atlaist darbiniekus, palielināsies bezdarbnieku skaits valstī, mazie uzņēmumi bankrotēs vai būs spiesti strādāt ēnu ekonomikā.
Nevalstiskā sektora pārstāvji atzīst nepieciešamību rūpēties par sociālajiem riskiem pakļautiem cilvēkiem un apzinās arī valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nozīmību, tomēr uzskata, ka šāda veida regulējums nav samērīgs un pārceļ valsts atbildību par tās iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu uz darba devēju pleciem, turklāt neatbilstoši faktiskajam darbinieka laika ieguldījumam attiecīgajā darbā produkta ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai.