Varbūt tas jau aizmirsies, bet ļoti daudziem tobrīd šķita, ka koksnes tirgus jūk un brūk, ir nenormāla izejvielu pārprodukcija, jo tirgu pārpildīja mizgraužu bojātā koksne, cenas kritās. Domājām, plānojām, meklējām iespējamos risinājumus un spējām stabilizēt darbu.
Bet sākās Covid-19 pandēmija. Tēlaini runājot, no viena virpuļa nonācām nākamajā – mūs kārtīgi izgrieza viena veļasmašīna (mizgrauži), kas stafeti nodeva tālāk (pandēmija). Koksnes tirgus meta kūleni. Ja atceramies Covid-19 perioda sākumu, nebija skaidrs, nedz kas tas tāds, nedz kā mūs ietekmēs, nedz kas notiks. Daudzi procesi apstājās, daudz ko ierobežoja; kas notika būvniecībā? Pieprasījums pēc materiāliem augtin auga. Jā, daudzi no mums atradās mājās! Ko dara cilvēks, esot mājās? Arī iepērkas, arī domā par remontu un dara kaut ko pie mājas. Tirgus atdzīvojās, un, pielāgojušies jauniem tirgus apstākļiem, attālinātajam darbam, sekmīgi spējām nodrošināt klientus ar produkciju.