Jāņus sagaidīju pie sava drauga un cunftesbrāļa Ģirta, no kura tēva mājām Liepas pagastā var saredzēt Valmieras teletorni un arī garākus skursteņus. Svētku rītā apcerējām viņa Skotijā mītošā studiju biedra iepriekš izteikto un nu piepildījušos brīdinājumu: jūs tur, «pārējā Eiropā» dzīvojot, nemaz nezināt, uz kādu stulbumu patiesībā ir spējīgi «vienkāršie briti» — kādreizējā strādniekšķira no bijušajiem savas valsts industriālās varenības centriem Ziemeļanglijā. Ne tikai mums svētās Mildas pakāji apčurāt…
Kaut arī Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības rada galvassāpes Latvijai (koka eksportētājiem drīz varētu noderēt valdības «glābšanas riņķis», ja vien tāds būs), vakarējo «varoņu» apjukums man radīja tikai gluži cilvēcisku gandarījumu: ļauna, maziska, riebīga prieka uzplūdus. Nu gluži kā Krievijas futbola izlases un tās kareivīgo līdzjutēju negods Eiropas čempionātā. Vēl viena milzīga ļaužu kopa, kas dzīvo nepamatotas impēriskas lielummānijas dvingā, iemanījās apčurāt pati sevi.