Šobrīd tam ir attaisnojums, jo pie mums un pasaulē iemeslu priekam ir mazāk nekā rūpju un raižu. Lai to līdzsvarotu, pretī vajadzētu likt milzum daudz cerību, gaišu ticību un spēju priecāties pat par niekiem, bet tam šķietami vairs nepietiek ne spēka, ne laika.
Cilvēces attīstības vēstures gaitā tā esot izveidojies, ka saasināta uzmanība, trauksme un gatavība sagaidīt nelaimi nesusi vairāk labuma un izdzīvošanas iespēju, nekā tas būtu ar tuvredzīgu bezrūpību un viendienīgu priecāšanos. Tāpēc cilvēkam vēl šobaltdien esot tieksme atsaucīgāk uzņemt nervus kutinošu informāciju par negācijām, vienu par otru briesmīgākām, bet labas ziņas maz interesē, jo no tām nav racionāla labuma.