Var jau rakstīt nedaudz sarežģītākus vārdus, piemēram, manā draugu lokā esam minējuši vārdu «renesanse», ko bija pietiekami sarežģīti parādīt un arī uzminēt. Var spēlēt arī «klusos telefonus», kur dalībnieki sasēžas uz sola rindā un izvēlas vadītāju, kurš nosēžas rindas galā un klusām, ātri pasaka savam blakus sēdētājam ausī kādu vārdu, un šis vārds no viena otram jāturpina čukstēt līdz rindas beigām. Var pasmieties, jo vārdu, kas no sākuma iedots, katrs varbūt ir dzirdējis citādāk.
Ir arī galda spēles, kuras var spēlēt uz nebēdu. Vienkārša un azartiska spēle ir «Sabotieri», kurā spēlētāji iejūtas rūķu lomās, no kuriem vieni ir Zeltrači, bet otri ir Sabotieri. Zeltrači cenšas uzbūvēt nepārtrauktu ceļu no starta kārts līdz mērķim – zelta gabalam, kamēr Sabotieru mērķis ir traucēt, kā vien var. Viss sāls jau ir tajā, ka nezini, kurš ir kurš, un tad var netīšām kaitēt pats savai komandai. Vēl spēle, kas man pašai ļoti patīk, ir «Catan», kurā spēlētāji iegūst resursus, lai uzbūvētu savas pavalsts ceļus, ciematus un pilsētas. Tas savukārt krāj punktus, kas tuvina uzvarai. Pirmais spēlētājs, kurš sakrājis desmit uzvaras punktus, ir spēles uzvarētājs jeb Katanas valdnieks. Svarīga spēles daļa ir tieši tirdzniecība starp spēles dalībniekiem – ja man ir resursi, kuru citiem ir ļoti maz vai vispār nav, es varu tirgoties un gūt sev labumu, ietirgojot spēles resursu «koks», kas ir viena kārts, piemēram, pret divām vai pat vairāk citām resursa kārtīm.
Protams, spēles, kuras spēlē ģimenes lokā, ir atkarīgas no spēlētāju vecuma. Ja ir tiešām mazi bērni, diez vai viņus interesēs spēle Katana, kuras spēles laiks ir diezgan ilgs, un tādas, kurām visu laiku jādomā līdzi. Tomēr, pameklējot internetā vai pielāgojot spēli savām vajadzībām, izklaide ir gan mazam, gan lielam. Nav jau jāsāk ar tiešām sarežģītām spēlēm, ja vispār nesaproti, kas tur jādara. Tā var sabojāt spēlēšanas prieku gan sev, gan pārējiem ģimenes locekļiem. Varbūt jums mājās kādā plauktā stāv Monopols, kas, manuprāt, ir viena no vienkāršākajām galda spēlēm (bērnībā mēs ar māsu bijām uzzīmējušas pašas savu monopolu), vai parastās spēļu kārtis, ar kurām var izspēlēt ne tikai parasto duraku, bet arī meļus vai ēzeli. Mazliet jāpaskatās internetā kādas spēļu versijas ar spēļu kārtīm vai jārada pašam sava. Protams, jau kārtīgi izstrādātas spēles maksā pietiekami dārgi, tomēr, ja rocība neļauj, var ķerties pie pašiem savas spēles izstrādes, kas būs papildu jautrība.