Savukārt, spriežot pēc šķebeni saldenās Lidl preses relīzes, bezgaumīgas kā jau visas komerctekstu haltūras, vakar Latvijā ir iestājusies paradīze zemes virsū vai vismaz pasaku leiputrija ar UHT piena upēm banānķīseļa krastos.
Kā redzam, nav ne šādi, ne tādi – saule lec un noriet, dzīve un joprojām ūdeņotā Gauja plūst tālāk savu ierasto gaitu, kovidskaitļi un energotarifi sitas griestos, bet politiķi cits citu vaino šajās un visās citās nelaimēs.
Troksnis, kas sacelts ap vācu tirdzniecības koncerna Lidl ilgi sludināto un paša notūļoto ienākšanu Latvijā, šķiet sīkmanīgs, mietpilsonisks, nelaikā un nevietā. (Protams, norēķinot nost dažu mediju cerību uz turpmāku reklāmnaudu.)
Mediķi sev izsludina ārkārtas stāvokli, slimnīcās gultu trūkst, bet mēs tikmēr skaidrojamies: kāpēc gan cilvēki, riskējot ar iespēju noķert vīrusu un vilšanos, ka «nekā TĀDA jau tur nav», steidz sastāties rindās pie Lidl veikaliem?
Taču aiz visām lēto banānu banalitātēm slēpjas vairāk nekā nopietns bizness, kas ar savu stratēģiju tiešām ir «iekarojis pasauli» (precīzāk, tās «garšīgāko» daļu). Lidl mātesuzņēmums Schwarz Gruppe pērnajā finanšu gadā darbojās ar 125,3 miljardus eiro lielu apgrozījumu. Lauvas tiesu tam nodrošina tieši šī diskontveikalu ķēde ar ~11200 veikaliem 28 Eiropas valstīs un ASV.