Mums tas sāpēs vēl ilgi. Katalāņos baltieši ieraudzīja skaistu atspulgu atmodas laikam un paši savai tālo dienu dedzībai. Attālums visu padarīja vēl romantiskāku, vēl cerīgāku. Šķita, ka tālajā zemē aiz Pireneju kalniem atkārtojas brīnums, ko mēs toreiz piedzīvojām.
Tā nav noticis, vēl vairāk — Spānija varu pār dumpīgo autonomiju atguva pilnīgi birokrātiskā ceļā. Bez bruņutransportieriem un brīvsolī pa pilsētu palaistiem desantniekiem, kurus Rīgas ielās piedzīvojām 1991. gada augustā. Pat bez referenduma laika stekiem.
Kuram Baltijā gribējās domāt par to, ka katalāņu apņēmība tā arī nesasniedza kritisko masu (neatkarības pieprasītāji bija un ir aktīvākā, bet «mazākā puse»)? Vai par to, cik daudz cilvēku Barselonas ielās un sabiedriskās domas aptaujās spēja savākt arī Spānijas vienotības atbalstītāji? Par to, ka jaunās valsts radītāji pārāk paļaujas uz «gan jau kaut kā»? Nevienam negribējās.
Saule, Pērkons, Vienaldzība…
Burtu izmērs
Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku
Abonē «Liesma» — digitāli vai drukātā formātā
Digitālais saturs no 1,99 €/mēn. — pieeja visiem maksas rakstiem portālā. E-avīze no 7,50 €/mēn. — lasāma web un mobilajās lietotnēs. Vai izvēlies drukāto laikrakstu «Liesma» no 9,50 €/mēn. — pastkastē trīs reizes nedēļā, ar pieeju arī e-avīzei.