Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz loģiskais Saeimas balsojuma rezultāts, cik vietējās liberālās domas vētrainā reakcija uz to, vainojot Osipovas neapstiprinātājus tiesu neatkarības graušanā, ideoloģizētu un politizētu lēmumu pieņemšanā, konstitucionālās krīzes izraisīšanā, kā arī vēl virknē citu grēku. Pat Valsts prezidents Egils Levits paziņoja, ka vispār jau Saeimai ir tiesības lemt par tiesnešu apstiprināšanu vai neapstiprināšanu amatā, bet šie lēmumi nedrīkst būt politizēti. Kas izklausās apmēram tā, ka – ja reiz tiesneši savā starpā ir kaut ko nolēmuši, tad Saeimai ir tikai tiesības šo lēmumu apštempelēt, neceļot nekādus iebildumus.
Var, protams, būt dažādās domās par Saeimu kopumā un daudziem tās deputātiem atsevišķi, taču Latvijas Republikas Satversmi vēl neviens nav atcēlis, bet tajā ir skaidri, nepārprotami un viennozīmīgi norādīts, ka Latvija ir parlamentāra republika, bet Saeima – pats galvenais un nozīmīgākais no tautas gribas paudējiem.