Tas tiek dēvēts arī par valsts policentrisku attīstību. Plānos gan vairāk ir runāts par tautsaimniecību un infrastruktūru, tomēr sava vieta ir atvēlēta arī izglītībai un kultūrai. Tajā pašā laikā samērā bieži var manīt šādas pieejas kritiku – ka tā ir bezjēdzīga naudas šķiešana, un kuluāru sarunās, kur tas notiek bez žurnālistu klātbūtnes, viedokļi mēdz būt vēl radikālāki: jo ātrāk visi no Latvijas sabrauks Rīgā, jo labāk. Šaurā īstermiņa domāšanas līmenī šādas idejas ir šķietami pragmatiskas, un tām ir savs pamats. Tas patiesi ļautu koncentrēt cilvēkresursus un ietaupīt izdevumus. Latvijā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo desmit reizes mazāk iedzīvotāju nekā Vācijā un 15 reizes mazāk nekā Beļģijā un Nīderlandē. Bet tāpat gribam savas lauku skolas, labus ceļus, bibliotēkas, kultūras dzīvi. Un arī savus reģionālos medijus. Bet kādam taču par to visu jāmaksā, tomēr naudas nepietiek. Jo visu laiku ir kādi papildu izdevumi, nemaz nerunājot par Covid ballīti gandrīz divu gadu garumā.
Ar šo nelielo viedokļrakstu gribu vērst uzmanību uz to, ka nacionāla valsts nav tikai karogs, himna un galvaspilsēta. Nacionāla valsts ir ļoti sarežģīts organisms, kura asinsrite ir nevis finanšu sektors un bankas, bet gan visas valsts teritorija.