Gadu vēlāk man izdevās atrast Latvijas Republikas Ministru padomes dokumentu, ko parakstījis Ivars Godmanis un Andris Piebalgs, Latvijas Republikas izglītības ministrs; šajā dokumentā Ministru padome nolemj nodot Latvijas Zinātņu akadēmijas pārziņā esošās zinātniskās iestādes Izglītības ministrijas pārziņā saskaņā ar pievienoto sarakstu, kurā 20 zinātniskie institūti, ēkas, zemes, inventārs un viss pārējais… Latvijas PSR laikā pastāvēja un varēja darboties 46 zinātniskie institūti, kuros katrā bija vidēji no 100 līdz 200 darbiniekiem, taču šodienas zinātnisko centru redukcijas rezultātā, tāpat kā lauku skoliņu redukcijas rezultātā, institūtu skaits reāli samazinājies līdz 10 vai 15, un tie visi ir apslēpti augstskolu padusēs, jo savas infrastruktūras tiem vairs nav, rūpniecības, kur šos viņu izgudrojumus realizēt, vairs nav!
Tad, protams, atliek tāds ceļš, ko iemanījušies iet mūsdienu zinātnieki: viņi atklāj, izgudro, pēta, viņu izgudrojumi ir komercializējami. Taču komercializāciju bremzē Latvijas valsts likumdošana, attieksme pret patentiem, pret intelektuālo īpašumu un varbūt pat politiķu un ekonomistu neieinteresētība sildīt valsts ekonomiku ar zinātnisko izgudrojumu pārvēršanu komercializējamā precē.