Gluži kā skaistumam, arī nostalģijai piemīt briesmīgs spēks. Par to jau vakar šeit skarbi rakstīja Juris Mūrnieks. Paiet laiks, dažreiz pavisam īss laika sprīdis, un cilvēka prātā visdraņķīgākā pieredze pārvēršas saldās atmiņās. Tās spēj pat pilnībā apslāpēt jebkādus paša smadzeņu atgādinājumus, kā bija īstenībā.
Protams, arī politiķi nav imūni pret šo, rupji runājot, vieglo vājprāta formu. Nē, nē – raksts nav par «Šlesertopānu»! Tagad saldā kaite ir piemeklējusi igauņu «viegli populistisko» Centra partiju. Tā ir valsts otrs lielākais politspēks, ja rēķinām* tikai tās 25 mandātus (no 101) Valsts domē. Pērnā gada janvārī – partijas līderim Jiri Ratasam iekuļoties korupcijas skandālā un demisionējot – centristi pat ar atvieglojumu pārdzīvoja viņu valdības krišanu. Koalīcijas partneris bija jau kļuvis pārāk «toksisks» pat viņu varaskārei. Nu viss aizmirsts kā nebijis.