Nākas «spiest gāzi grīdā», bīstami riskējot. Pie Rīgas pils saaicinātais pūlis, ļaujoties savas visvarenības un nesodāmības ilūzijai, varēja pilnībā iziet no saprāta rāmjiem. Tas pārvilktu treknu svītru pār Gobzema saldo sapni – mūsdienīgāk izsakoties, lepni «uz balta velosipēda/skūtera iebraukt» 14. Saeimā.
Protams, viņš ar saviem līdzskrējējiem neko negrib zināt par 2009. gada janvāri, kad plīstošo Jēkabielas augstā nama (un dzērienu veikala) logu lauskas gandrīz iznīcināja Arta Pabrika un Aigara Štokenberga politkarjeras. Vēl jo vairāk negribas zināt to, cik kopumā nosodoša toreiz bija «klusējošās tautas» attieksme pret šādu «protestu» un tā «varoņiem». Tie taču ir pavisam seni «dinozauru laiki», jo visa vēsture šajā zemes pleķītī un cerība to apdzīvojušai tautai ir sākusies tikai ar mums, jauniem un smukiem – bla,bla, bla…
(Tagadējo aizsardzības ministru un viņa toreizējā politprojekta partneri toreiz paglāba vien Jaunā laika žēlastība. Viens no Doma laukuma un Saeimas grautiņa rezultātiem bija Valda Dombrovska kļūšana par premjeru, kas nodrošināja opozīcijā nīkstošajai partijai jaunu uzrāvienu, tās pārtapšanu Vienotībā un septiņus gadus ilgu dominēšanu Latvijas valsts varā. Par to «Lācīša» otrajā valdībā abiem – jau kā vienotībniekiem – tika atdarīts ar ministru portfeļiem.)