Vēl viņas saka, ka pašas katru dienu ir karā, savā Ukrainā, mājās, jo tur viņu vecāki, draugi, kolēģi, bet mums esot ļauts izvēlēties, ja iespējams, tad domās un darbos atbalstīt, bet citādi dzīvot savu dzīvi.
Viņas saka, ka šodien varam domāt arī par to, vai četri gadi mums atņemti vai iedoti. Karu neviens normāls cilvēks neizvēlas par savu dzīves daļu, bet, ja agresors ukraiņus tajā ievilcis, tad jādzīvo par spīti.