Kā zināms, demokrātiskā sabiedrībā, par kādu mēs sevi mīlam pozicionēt, veselīga un konstruktīva kritika ir dabiska un veselīga lieta, taču, ja šie iekārtas noliedzēji gadu desmitiem turpina jūsmot par to, cik daudz ko varēts padomju laikos nopirkt par vienu rubli, tad jājautā, kurai ideoloģijai šie mūžam neapmierinātie kalpo un kāpēc viņi tik drausmīgi sevi spīdzina un vēl nav emigrējuši uz savu sapņu zemi, kurā rublis joprojām skaitās nacionālā valūta, lai gan nopietni darījumi jau sen kā tiek slēgti dolāros un eiro. Šo gadu desmitiem ilgstošo nostalģiju pēc pašu ražotiem mopēdiem, mikroautobusiem, radioaparātiem, veļas mazgājamām mašīnām un cita veida saimniecisko tehniku, kura Rietumu tirgū nebija konkurētspējīga, nesen izcili precīzi bija raksturojis kāds interneta komentētājs: «Kādreiz Latvijā ražoja arī akmens cirvjus, diemžēl civilizācija pārtrauca šo plaukstošo rūpalu.»
Pārdomas pirms jubilejas
Burtu izmērs
Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku
Abonē «Liesma» — digitāli vai drukātā formātā
Digitālais saturs no 1,99 €/mēn. — pieeja visiem maksas rakstiem portālā. E-avīze no 7,50 €/mēn. — lasāma web un mobilajās lietotnēs. Vai izvēlies drukāto laikrakstu «Liesma» no 9,50 €/mēn. — pastkastē trīs reizes nedēļā, ar pieeju arī e-avīzei.