Jāatgādina, ka līdz 2012. gadam valsts mēroga referendumu sarīkošana Latvijā bija diezgan vienkārša. Idejas iniciatoriem bija nepieciešams savākt tikai desmit tūkstošu atbalstītāju parakstus, un, ja tas tika izdarīts, tad jau Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja vēl nedaudz vairāk kā 140 tūkstošu parakstu (kopumā vienas desmitdaļas visu vēlētāju) vākšanu noteiktā laika periodā. Ja šie nedaudz vairāk par 140 tūkstošiem parakstu tika savākti, referendumam bija jānotiek.
2012. gadā, pēc referenduma par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, likumi tika mainīti, un kopš tā laika viena desmitdaļa visu vēlētāju parakstu ir jāsavāc jau pašiem ieceres autoriem, kas ir atklāti grūti izpildāms (lai neteiktu, ka neiespējams) uzdevums. Pat ne tādēļ, ka atsevišķām idejām trūktu atbalstītāju, bet tādēļ, ka procedūra ir ķēpīga, un par to vēl nākas piemaksāt vai nu no savas, vai ieceres virzītāju kabatas, kas ne tuvu nav tas pats, kas aiziet uz vēlēšanu iecirkni, lai vienkārši atstātu savu parakstu.