Sportiskajā ziņā Kristens Krīgers un Helvijs Babris sacensību galvenajā Elites grupā paglāba Latviju no pilnīga sportiska fiasko, kurš nemaz tik tālu nebija. Par to viņiem visa cieņa un pateicība.
Svētki beigušies. Tagad jānovāc svētku galds un jādzīvo ikdienas dzīve tālāk.
Par daudzajām BMX trasēm Valmierā. Jāsaprot, ka BMX nav lielais sporta veids, kur aktīvie dalībnieki Valmierā skaitāmi simtos. BMX ir specifisks, pietiekami sarežģīts sporta veids nelielam dalībnieku skaitam ierobežotā vecuma diapazonā. Tas nozīmē, ka Valmierā šajā sporta veidā trenēsies 20 – 30 cilvēki, ja arī kāds saskaitīs vairāk, tad 50 vai 100 nebūs noteikti. Tāpat jāsaprot, ka Valmiera nekad nekļūs, pārfrāzējot Ostapu Benderu, par Vasjukiem – BMX vispasaules galvaspilsētu. Jā, brauks te trenēties krievi, lietuvieši, igauņi, baltkrievi, sportisti no citām Latvijas vietām, bet finansiāla plusa tur nevar būt un nebūs! Secinājums viens: Valmierā divas trases un vēl trase Rubenē, kur, kā krievi teiktu, šobrīd valda holod, golod i razruha (aukstums, bads un iznīcība, skatīt abus attēlus!), ir izšķērdība. Pamācošs stāsts ir par Cēsīm: tur bija divas trases un vēl trase Priekuļos, tagad nav nevienas.
Tas ir stāsts par to, kur noved intrigu dzīšana un nespēja vienoties kopējam saprātīgam mērķim. Uzskatīt BMX trasi par kādu unikālu pasaules līmeņa inženiertehnisku celtni nav pamata, no inženiertehniskā viedokļa tā ir samērā vienkārša būve. Pastāv prakse, kad hallē zem jumta ļoti īsā laikā izveido trasi, sarīko lielus mačus un pirmdienā pēc tiem viss jau tiek nojaukts. Nepiekrītu viedoklim, ka katram braucēju vecumam vajadzīga atsevišķa trase dažādās vietās. Manuprāt, bija iespēja uz Eiropas čempionāta rēķina izveidot universālu trasi visiem vecumiem un meistarības līmeņiem vienuviet, izprojektējot dažādas grūtības trases posmus nedaudz plašākā teritorijā. Tā supertrase Latvijā ir vajadzīga labākajā gadījumā 5 –10 cilvēkiem, Latvijas izlasei. Šo izlasi vieglāk ir aizvest trenēties uz ārzemēm nekā viņu vajadzībām uzturēt atsevišķu, nerentablu trasi. Uz ārzemēm izlasei trenēties pietiekami regulāri ir jābrauc šā vai tā. To jau pierāda Rubenes trases liktenis. Tāpat apšaubu, ka lielas uzvaras iespējamas, tikai trenējoties lielo maču kopijas trasē. Īsts meistars ir tas, kurš ātri apgūst svešu trasi un ir gatavs dot rezultātu visur, kur nākas startēt! Trases apgūšanas iemaņas ir jātrenē un tāpēc jātrenējas dažādās trasēs. Pretējā gadījumā var sanākt kā Rio olimpiskajās spēlēs, kad, izrādās, ka viena pumpa ir uztaisīta drusku citādāka nekā iepriekš, un nav vairs kā Rubenē, un līdz ar to viss pagalam… Es gan domāju, ka pēc Rio tie stāsti par tām pumpām bija tikai tāda atrunāšanās, iemesli neveiksmīgam startam bija citi. Patiesībā jau, lai kopētu kādas trases elementus, nav jātaisa pilna apjoma trase, pietiek ar pāris metru platu taciņu.
Nu, tur vairs nekā, kas izdarīts – izdarīts, jāiet uz priekšu. Lai cik jocīgi nebūtu, iztērētā nauda trases būvei nav pat galvenais, nauda bija un būs, tikai pašreiz nav. Galvenais ir, kas notiks tālāk. Cēsu un Rubenes piemērs ir pamācošs un biedējošs vienlaikus.
Atkāpei. Valmieras jauniešu basketbola treniņu grupas audzēknis, man tuvā radniecībā sastāvošs jauneklis man autoritatīvi paziņoja, ka zinoši cilvēki VOC administrācijā stāstījuši, ka 2023. gadā Valmieras trase tiks nojaukta un vietā būvēts PASAULES LĪMEŅA skeitparks. Par ko nopirku, par to pārdodu… Katrā baumā un anekdotē ir daļa taisnības, jeb, kā teica savulaik populārais filmas varonis tēvocis Millers: «Ko zina divi, to zina cūka».
Par sportisko pusi. Tur ir posts. Latvijas čempionātā uz starta stājās 3 juniori un 4 pieaugušie Elites grupas braucēji. Junioriem 3 braucienus spēja izdzīvot viens. Es uzskatu ka Latvijas 2019. gada čempionāts šajās grupās jāuzskata par nenotikušu, un rezultāti jāanulē! Aizbildināties ar traumām nav nopietni. Ja esi izgājis uz starta, tad cīnies, nevienam nav daļas par tavām problēmām! Ja esi traumēts, nestartē. Ja traumēts sportists tikai ripina pa trasi, lai it kā nodrošinātu neesošu konkurenci, jo citādi potenciālajam čempionam jābrauc vienam, tad es kā skatītājs tieku pataisīts par pēdējo pamuļķi. Kāda vērtība tad ir šīm Latvijas čempiona medaļām? Nevajag nolaisties tik tālu, ka par šiem čempioniem smejas skatītāji! Tāpēc rezultātu anulēšana ir faktiski pašu sportistu interesēs, lai nekļūtu par apsmiekla objektu.
Domāju, ka Latvijas, pirmkārt, jau riteņbraukšanas, sporta vadībai ir jātiek skaidrībā, kas te notiek. Ļauju trīs reizes minēt, kas notiktu ar sporta spēļu komandas treneri, ja pirms atbildīgākajiem sezonas mačiem izrādītos, ka komanda praktiski nepastāv un ka komanda kā tāda nav gatavota. Viena daļa sportistu dažādu intrigu rezultātā aizlaidušies pavisam, pēdējie mohikāņi, kuri nav traumēti, katrs trenējas, kā nu sanāk, rezervista neviena. Ko nu? Vienā dienā saimniecību tik tālu nolaist nevar, tas ir process.
Tāpēc vēlreiz paldies abiem Elites grupas braucējiem, kuri Eiropas čempionātā Valmierā parādīja īstu sportistu raksturu un paglāba Latvijas BMX no pilnīga apkaunojuma.