«Ne baznīcā, bet sirdī tev būs lūgt.»
Latviešu vēsturei ir akcentēta traģisma piegarša. Pasaule pret mums nav bijusi taisnīga. Mūs ir laupījuši un aizveduši verdzībā vikingi. Mūsu dievus ar uguni un zobenu ir nīdējuši krustneši. Poļu kungi ir nogalējuši Turaidas Rozi. Vācu muižnieki ir sūkuši mūsu asinis. Cara Krievijas melnsimtnieki pie priedēm šāva mūsu dēlus 1905. gadā. Mūsu strēlnieki mira kā mušas Nāves salā un Tīreļpurvā. Sarkanie strēlnieki lēja asinis pie Perekopa vaļņiem, krita Kronštates dumpja apspiešanā un revolūcijas iekarojumu aizsardzībā. Pēteris Stučka un Bermonts cirta robus mūsu ģimeņu ciltskokos. 1937. gada čekas tīrīšanas iznīcināja latvieši diasporu padomju Krievijā. Sarkanās armijas invāzija, izsūtīšanas un represijas iznīdēja latviešu inteliģenci, prasmīgus zemniekus un uzņēmējus. II Pasaules karā cietušie, leģionāri, emigranti, disidenti, ar varu pārkrievotie un bez vainas vainīgie bija mūsu upuri 20. gadsimta vēstures dzirnakmeņos. Esam cietušie, apdalītie, ievainotie un piesmietie. Vai vienīgie?