Nu ko, tiešam var gadīties, ka šis atgādinājums par atjaunotās neatkarības pirmo gadu sūrumu vecākiem atkal būs jāliek lietā. Ilgus gadus tika vien ērcīgi runāts par to, ka mēs – Latvija, Baltijas valstis, Eiropas Savienība – «sēžam uz gāzes adatas», nemeklējot nekādas nopietnas alternatīvas Krievijas fosilajiem energoresursiem – dabasgāzei, naftas produktiem, akmeņoglēm.
Kāpēc? Tāpēc, ka citi risinājumi bija pārāk dārgi, pārāk piņķerīgi un mazefektīvi, pārāk lielus ieguldījumus paģēroši. Tagad mēs, baltieši, taisāmies (vismaz solām) paši izraut no savas miesas tajā jau ieaugušo «adatu». Vai vienā brīdī to izdarīs Kremlis. Kas no tā var sanākt, ir pat bailes iedomāties. Nāks rudentiņis, būs… Eh, labāk par to nedomāt un pavērt plašāk logu, lai sasilušais pavasara gaiss kopā ar spožajiem saules stariem un putnu treļļiem ieplūst istabā pilnīgi bez maksas!
Kolēģis Guntis Vīksna vakar te aplūkoja mūsu reģiona elektroenerģētiskās problēmas, savukārt man vairāk satrauc sludināto energoneatkarības centienu politiskie aspekti. Mums šāda neatkarība noteikti nav vajadzīga «par katru cenu». Tikai par saprātīgu, izsvērtu, sabiedrību pārliecinošu cenu.